Atskaņas par Zviedrijas liberālo imigrācijas politiku attiecībā uz patvēruma meklētājiem pēdējā laikā Latvijā izskan arvien biežāk, gaidot mūsu zemē ierodamies 250 patvēruma meklētājus divos gados. Zviedrija pēdējos gados pieņem vairākus desmitus tūkstošu patvēruma meklētāju un arī ik gadu vēl pāris tūkstošu kvotu bēgļu. Tāpēc iestādēs un organizācijās Zviedrijā dzirdamas izbrīns, uzzinot bēgļu skaitu, ko uzņems Latvija.
- Tulks un skolotājs Osama Zviedrijā dzīvo pusotru gadu
- Dārglietas un dzīvoklis par bīstamu braucienu
- Zviedrija piedāvā gultu un maltīti
- Nodarbina, lai nebūtu jādomā par pazaudēto
- Iecietība sabiedrībā, bet ne pilnībā vienprātīga
- Samilstot problēmām, mainās arī attieksme
- Tomēr aizvien toleranta un multikulturāla
Tulks un skolotājs Osama
Osama ir mūsu veiksmes stāsts – tā par aptuveni 45 gadus veco palestīnieti no Sīrijas saka kolēģi viņa darbavietā skolā Zviedrijā. Viņš ir bēglis, kurš Zviedrijā ieradās pirms pusotra gada lūgt patvērumu. "Auksts, un viss bija balts. Tas bija februāris. Sīrijā sniegs bija reizi divos - trīs gados. Bet te man viss apkārt bija balts, balts, balts," atceras Osama. Svešā vide sākumā vīru satraukusi – jauna kultūra, jauna valoda, jauna sabiedrība, kurā jāiekļaujas. Taču izdevās aklimatizēties un iemantot kolēģu zviedru cieņu. Osama Zviedrijā dara to, kas viņam padevās Sīrijā.
Taču ne visiem ir tāds pats priekšstats un pieredze kā Osamam. Dažādu ainu uzbur ielās satiktie zviedri: "Pēdējos pāris gados ielās parādījušies cilvēki, kas šurp atbrauc, sēž pie veikaliem un prasa naudu." Ārvalstis medijos arī izskan ziņas, ka reiz Sīrijā bijušie uzņēmēji vai farmaceiti, atbēgot uz Zviedriju, kļūst par apkopējiem, šoferiem vai bezdarbniekiem.
Tāpat kā Zviedrija Osamu uzņēma ar atplestām rokām, arī viņš uzreiz piekrita svētdienas pēcpusdienā satikties ar Latvijas Radio. Jau pēc desmit minūtēm viņš gaidīja pie lielveikala un aicināja mājās pāri ielai. Osama piedāvā cepumiņus, ko palestīnieši parasti ēd pēc musulmaņiem svētā gavēņa mēneša Ramadāna un arī vēlāk. Arī atnes kafiju - katram gadījumam ne tikai arābu, bet arī zviedru, ja arābu negaršos.
Savukārt uzzinot, ka Osama ir musulmanis, radio korespondente uzreiz jautā, vai viņu nemulsina atsegti pleci. "Nē, nē, neuztraucieties. Šādā ziņā mēs esam ļoti elastīga ģimene, mēs esam atvērti domājoši, mēs pieņemam visus, protams, arī ar citu reliģiju. Manuprāt, reliģija saistās ar tavu personīgo pasauli, tā ir tava saikne ar Dievu," saka Osams.
Viņš dažās minūtēs pastāsta par sevi: "Esmu studējis angļu literatūru Sīrijā, un pēc augstskolas pabeigšanas es strādāju kā tulks privātā kompānijā 14 gadu." Vēl gandrīz tikpat ilgu laiku strādājis meiteņu skolā Sīrijā par angļu valodas skolotāju. Ir divas meitas pusaudzes, jaunāks dēls un sieva.
"Mums klājās labi līdz karam Sīrijā. Taču līdz ar karu viss ļoti pasliktinājās - opozīcijas spēki pret valdības spēkiem, taču galvenie un lielākie upuri ir civiliedzīvotāji. Karš visu ir pārņēmis. Sociālā un ekonomiskā dzīve apstājās. Un galvenais - nekādas drošības, ikkatru mirkli tevi var nogalināt vai tu vari iet bojā sprādzienā. Jebkurā brīdī tevi var nolaupīt, tavu māju var izpostīt," stāsta vīrietis.
Iespējams, pēdējais piliens Osamam bija brālēna nolaupīšana: "Bija daudz pārrunu, un viņi vēlējās miljoniem Sīrijas mārciņu, un viņam paveicās, ka veiksmīgā kārtā izdevās izbēgt, nevis ka viņu nogalināja."
Dārglietas un dzīvoklis par bīstamu braucienu
Vienīgais risinājums bija bēgšana, un angļu valodas skolotājs nolēma riskēt, lai sākumā pats nonāktu Zviedrijā, un pēc tam varētu pārcelties ģimene uz drošo zemi. Palestīnietis atklāj, ka šādi braucieni izmaksājot pat ap 12 tūkstošiem dolāru. "Mēs pārdevām manas sievas dārglietas, pārdevām dzīvokli, un vēl es arī aizņēmos naudu no drauga."
Osamas ceļojums ilga septiņus mēnešus: "Tas bija ļoti biedējošs un briesmīgs piedzīvojums. Vispirms es aizbēgu uz Libānu..."
Bēgļa stāstu detaļās nepārstāstām, taču tas līdzinās daudzu bēdubrāļu stāstiem. Tur sava loma ir kontrabandistiem. Tā parasti ir ceļošana pa ūdeni vai sauszemi kādā transportlīdzekļa nodalījumā, bažījoties par skābekli. Arī mēnešiem ilgu dīkstāvi ceļā, gaidot iespējas doties tālāk.
Sniegotajā Zviedrijā Osama nonāca pērnā gada sākumā. Sākumā viņš dzīvojis kopā ar draugiem nelielā pilsētā, pēc tam pārcēlies uz lielāku pilsētu. Jau no paša sākuma mācījies zviedru valodu bezmaksas kursos un tagad sarunāties spēj gluži labi.
"Zviedru valoda ir ļoti skaista. Ir grūti, bet arī aizraujoši piedalīties, iesaistīties. Zviedru cilvēki ir tik elastīgi, sociāli un humāni."
Pēc 50 dienām saņēmis pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Osama meklēja darbu, un pēc kāda laika viņu pieņēma darbā skolā, kur jaunieši bēgļi apgūst zviedru valodu. Osama kā arābu valodas pratējs ir liels palīgs mācībās.
Piedāvā gultu un maltīti
Viņš ir viens no aptuveni 70 tūkstošiem bēgļu, kas pērn rakstīja pieteikumu Zviedrijas migrācijas aģentūrai, lūdzot patvērumu. Zviedrija uzņem gan bēgļus, kas ierodas paši, piemēram, no Sīrijas, Afganistānas, atsevišķām Āfrikas valstīm un citām. Valsts arī piedalās Apvienoto Nāciju Organizācijas kvotu bēgļu programmā un vēl uzņem līdz nepilniem diviem tūkstošiem.
"Mums ir ļoti daudz patvēruma meklētāju un sistēma ir noslogota," atzīst Migrācijas aģentūras pārstāve Johanna Mālena. Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas gaidīšana šobrīd aizņem jau septiņus mēnešus.
Mālena arī iepazīstina ar atbalstu, ko var saņemt patvēruma meklētāji: "Mēs jums piedāvājam vietu, kur dzīvot, bet jūs arī varat kā patvēruma meklētājs pats sarunāt mājokli, ja ir šādas iespējas – piemēram, šeit ir radinieki vai draugi, pie kuriem vēlaties palikt. Taču mēs nodrošinām. Tas pats arī attiecas uz maltītēm, ja pats nevar nodrošināt. Ja cilvēkam nav naudas, lai parūpētos par sevi, mēs piedāvājam sociālo palīdzību jeb dienas naudu – divarpus eiro, ja dzīvo mājoklī, kur tiek piedāvātas maltītes, un septiņi eiro dienā, ja nepiedāvā ēdināšanu. Mums ir divējādas mājokļu iespējas".
Par mājokli patvēruma meklētājiem pašiem nav jāmaksā. Taču mājokļu trūkst. Aģentūrai bijušas aptuveni 30 tūkstoši vietu īres dzīvokļos, taču tagad tās ir aizpildītas: "Mums bija jāmeklē citas iespējas. Mēs tagad pērkam izmitināšanas pakalpojumu privātajā sektorā. Piemēram, kāda viesnīca aizvērusies un tās ēkā kāds izdomā uztaisīt patvēruma mītni. Tad mēs maksājam par šiem pakalpojumiem. Patvēruma meklētājiem ir gulta istabā un maltītes trīsreiz dienā."
Lai nebūtu jādomā par pazaudēto
Tiesa, Sarkanais Krusts, kurš arī palīdz ar dažādiem pakalpojumiem bēgļiem, atzīmē, ka mājokļi biežāk patvēruma meklētājiem tiek nodrošināti reģionos, kur nav daudz iespēju kāut ko darīt uzreiz pēc ierašanās, tāpēc jāiesaistās.
"Piemēram, mums ir daudz tikšanās vietu - kafejnīcas, kur var iedzert kafiju un satikt ciematos dzīvojošos. Ja vēl nezini valodu, ar vietējiem cilvēkiem sarunāties grūti. Tāpat arī mums ir valodas skola, kur patvēruma meklētāji var mācīties zviedru valodu. Skolēniem mēs palīdzam ar mājasdarbiem, ko paši vecāki bieži vien nevar, jo mācības jau ir zviedru valodā. Atsevišķās vietās mēs mācam braukt ar riteni, lai var braukāt uz ciematu, ir arī peldēšanas kursi.
Tiešām daudz dažādu nodarbību, lai šo cilvēku dienas būtu piepildītas, lai nebūtu jādomā par pazaudēto un par nākotni, kas cilvēkus ļoti satrauc," stāsta Sarkanā Krusta pārstāve Ida Holmgrena.
Tāpat arī, ja bēgļi ieradušies ziemas vidū Zviedrijā vasaras drēbēs, Sarkanais Krusts sarūpē piemērotu apģērbu. To dara arī valsts, taču mēdz būt rindas, bet siltas drānas vajadzīgas uzreiz. Valsts arī nāk pretī, ja, piemēram, nepieciešamas brilles vai arī mazuļiem nepieciešamas lietas.
Tāpat cenšas nodrošināt zviedru valodas kursus, kas ir atslēga uz darba iespējām. Pētījumi vēsta, ka, salīdzinot ar vietējiem iedzīvotājiem, bēgļus Zviedrijā raksturo lielāks bezdarbs un pagaidu darbs. Piemēram, pirms pieciem gadiem veiktā pētījumā atklājās, ka tikai katram trešajam bēglim, kas Zviedrijā nodzīvojis trīs gadus, bija darbs. Ejot gadiem, bezdarba līmenis mazinās.
Izteiktāka bezdarba problēma ir pirmajos gados, bet Zviedrija dara daudz, atzīst Apvienoto Nāciju Organizācijas augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja pārstāvis Markus Aikomus. "Svarīgi, ka Zviedrija turpina mācīties. Proti, skatās, kā strādā integrācijas programmas, novērtē un adaptē pēc nepieciešamības. Turklāt Zviedrijā bēgļiem atbalsts ir individuāls, katram ir individuāls integrācijas plāns – vietējā pašvaldība skatās, kāds tieši atbalsts cilvēkam vajadzīgs valodas apguvē, prasmju apguvē, izglītībā, lai kļūtu pašpietiekams. Bieži vien motivācija no bēgļu puses ir ļoti augsta," skaidro Aikomus.
Iecietība, bet ne vienprātīga
Pulksten 12 nelielā parkā Stokholmā netālu no pilsētas centra, kur atpūšas pārsvarā vietējie iedzīvotāji, Latvijas Radio uzrunā pilsētniekus. Pirmā uzrunātā ir 35 gadus veca sieviete ar diviem maziem bērniem, kas plunčājas parkā izveidotajā ūdenskritumā. Viņu sauc Karina, un viņa ir menedžmenta konsultante.
Ieskicējot Latvijā izskanējušos viedokļus par bēgļiem, viņa nopietni saka – arī Zviedrijā pēdējos gados ir diskusijas: "Mums vienmēr ir bijuši imigranti, un mūsu valsts par viņiem ir rūpējusies. Taču pēdējos pāris gados ielās parādījušies cilvēki, kas šurp atbrauc, sēž pie veikaliem un prasa naudu. Protams, ka cilvēki raizējas. Tomēr es personīgi uzskatu – mums ir jāparūpējas vienam par otru, jācenšas izdarīt to labāko.
Tik daudz cilvēku dažādās pasaules vietās ir lielā nelaimē, un mēs nevaram no viņiem novērsties. Viņi jāintegrē, neviens taču negrib pārtikt no pabalstiem."
Karina lepojas, ka Zviedrija sniedz palīdzīgu roku patvēruma meklētājiem. Taču vēl pirms mēneša Zviedriju pāršalca ziņas, ka IKEA veikalā kāds imigrants no Eritrejas nogalināja divus cilvēkus. "Nē, tas nemaina manas domas. Ko gan mēs par notikušo zinām? Tur ir daudz baumu," saka Karina.
Karina uzskata, ka noziedzību noteikti nedrīkst saistīt ar tautību. Līdzīgās domās ir arī pensionārs Hanss: "Protams, viņiem ir jāuzvedas un jābūt draudzīgiem. Bet es tiešām nezinu, vai mums ar šo jautājumu būtu kādas lielas problēmas. Mums taču ir policija, un, ja kāds izdarīs ko pretlikumīgu, viņu aizturēs. Protams, bēgļiem nav tik viegli atrast darbu, ir jābūt izglītotam vai jābūt kādām prasmēm. Bet man noteikti nav nekādu iebildumu, ka Zviedrijā dzīvo citu tautību cilvēki, ja viņi nav noziedznieki un izturas kā normāli cilvēki."
Tomēr jau pēc pārdesmit soļiem var uzzināt pavisam citādu viedokli par bēgļiem Zviedrijā. Kāda aptuveni 30 gadu veca zviedriete, kas atpūšas parka zālienā uz sedziņas ar mazo bērnu un Stafordšīras terjeru, lūdz neierakstīt viņas sacīto. Neko labu viņa nevarot pateikt par bēgļu uzņemšanu, un. ja vēl viņu sāk saukt par rasisti...
Iepriekš jaunā māmiņa dzīvojusi ciematā Zviedrijas ziemeļos. Tur dzīvojot aptuveni simt imigrantu, kas pārvērtuši visu ciemata dzīvi. Detalizēti viņa neatklāj, vien norāda, ka nevēlas dzīvot līdzās noslēgtai kopienai un negribot te geto, kur ātrās palīdzības mašīnām jābrauc policijas pavadībā.
Vēl pāris uzrunāto zviedru savas domas atklāt nevēlas, uzzinājuši, par ko jautājums.
Samilstot problēmām, mainās attieksme
Izrādās, migrācijas jautājums Zviedrijā ir kļuvis jūtīgs. Tā atzīst Ieva Englunda, kas te dzīvo vairākus gadus un strādā par analītiķi pētniecības institūtā "Novus", kur viena no jomām ir migrācija.
Arī Ievai tiek vaicāts, vai sabiedrības viedokļus ietekmē tādi gadījumi kā "Ikea" veikalā: "Es domāju, ka maina diemžēl ļoti daudz. Tas pats "Ikea" gadījums ir kļuvis ļoti liels medijos un ļoti apspriests visos iespējamos kanālos, protams, ka tas atstāj pēdas, un cilvēki sāk domāt. Bet tajā pašā laikā ir ļoti daudz cilvēku, kas domā pret." Taču bailes un plaša rezonanse bijusi arī pavisam nesenā gadījumā, kad atsevišķi Latvijas kaimiņvalsts iedzīvotāji Zviedrijā nogalināja meiteni, kas nāca no darba.
Tāpat arī Ieva uzsver – migrācijai ir dažādas sejas. Piemēram, bēgļu jautājumu aizēno kāda cita samilzusi problēma – ubagotāji. "Bēgļu jautājums nekad nav bijis tik liels. Zviedri jau ir ļoti toleranta tauta. Bet tas, kas sāka Zviedrijas Demokrātu partijai liet eļļu ugunī, bija ubagotāju problēma – iekšējā ES migrācija, kas sāka to jautājumu pacelt. Protams, tagad tas ir izaudzis, bēgļi tur ir, arī kvotu bēgļi līdz ar Eiropas Savienības debatēm par kvotām, tā kā šis jautājums ir nenormāli samilzis," stāsta Englunda.
Zviedru demokrāti, kuri pēdējās vēlēšanās ieguva 13 procentu balsu, kā partija arī esot izveidojušies kā atbilde politiķu klusēšanai. Viedokļus pret imigrāciju pārstāsta Ieva: "Līdz šim jau tā integrācija samērā relatīvi labi darbojās, taču lielā [iebraucēju] skaita rezultātā sākās problēmas ar izglītību, ar skolām, darbiem. Un cilvēki saka – mums nevajag kvantitāti, mums vajag kvalitāti, tāpēc patvēruma meklētāju skaits jāsamazina, lai vairāk pašvaldību piedalītos, nevarētu atteikties no tās atbildības."
Ubagotāji, kas ne tikai Stokholmas centrā sēž uz ielām un grabina glāzes ar monētām, visbiežāk nav patvēruma meklētāji. Daudzi šurp atbrauc kā uz darbu, noteiktās sezonās. Iespējams, daļa zviedru nemaz nezina, ka daudzi ir no kādas nabadzīgas Eiropas Savienības dalībvalsts. Pret liberālo imigrācijas politiku noskaņotā partija "Zviedru demokrāti" pat izvērsa pretubagošanas kampaņu Stokholmas centrā. Metro stacijās viņi angļu valodā uzrakstos atvainojās tūristiem, ka Zviedrija ir nesakārtota, visās malās piespiedu ubagi, un opozīcijai nu jārīkojas.
Vai Zviedrijā arī runā par bēgļu plūsmas ierobežošanu? Ieva atbild apstiprinoši: "Un tie arī ir Zviedrijas demokrāti, kas to jautājumu uztur karstu. Un pārējās partijas neuzdrošinās šim jautājumam pieskarties, jo tiklīdz atver muti, tā tu esi rasists. Un tā tevi sasaista ar Zviedrijas demokrātiem. Tā ir politiska pašnāvība - sākt par šo jautājumu runāt."
Aizvien toleranta un multikulturāla
Tiesa, arī Sarkanais Krusts Zviedrijā pamanījis antiimigrācijas viedokļu ietekmi. "Protams, arī mums ir problēmas ar ksenofobiju un rasismu, un ir bijuši fiziski uzbrukumi migrantiem. Jo īpaši pēdējā laikā problēmu ir vairāk līdz ar lielāku skaita augšanu. Turklāt politiskā situācija ietekmē – tagad uzskata par pieņemamāku izrādīt, ka nepatīk migranti. Tomēr, salīdzinot ar pārējo Eiropu, problēmas Zviedrijā ir joprojām mazas. Aptaujas liecina, ka Zviedrija ir valsts, kur cilvēki pret migrantiem attiecas pozitīvāk. Bet problēmas, protams, ir," atzīsts Ida Holmgrena.
Ieva Englunda savukārt piebilst, ka Zviedrijā atsevišķās vietās novērojama lielāka migrantu segregācija, bet tas saistās ar to, kādi dzīvokļi un pabalsti ir pieejami. Taču tāpat kā Ievu, arī Marku no ANO biroja priecē, ka zviedru sabiedrība ir toleranta: "Zviedrija daudzējādā ziņā ir multikuturāla sabiedrība, un tai ir dekāžu laikā iegūta liela pieredze, uzņemot bēgļus un migrantus no citām pasaules malām. Caurcaurēm Zviedrijā ir ļoti augsts tolerances un izpratnes līmenis, kāpēc šurp ierodas bēgļi."
Tomēr Latvijā asas diskusijas izraisa jautājums par iespējamo ģimeņu atkalapvienošanu - ka bēgļi atvedīs šurp arī savus radiniekus. Osama savējos gaidīja aptuveni gadu: "Katru dienu skatoties televīziju, klausoties radio un lasot sliktās ziņas par Sīriju un pilsētu, kur mana ģimene dzīvoja, man bija ļoti smagi. Bet man nebija citas izvēles – tikai būt pacietīgam, pieņemt, un gaidīt, kad viņi būs šeit."
Tomēr ģimenei paveicās, ka jau gada laikā izdevās apvienoties - un viņi atlidoja uz Zviedriju. Kad beidzot ģimene varēja satikties Zviedrijā, lidostā neviens neesot spējis valdīt asaras. Te brīdis atbildēt uz Latvijā izskanējušām bažām – ja nu Osamam būtu vairākas sievas, viņas nevarētu pārcelties. Kā atbild Zviedrijā - valsts atbalsta laulību tikai starp diviem cilvēkiem.
Taču, atgriežoties pie Zviedrijas iekarsušajām debatēm par bēgļu jautājumu, Zviedru migrācijas aģentūrā vēsta - vismaz tuvākajā laikā noteikti nekādai kursa maiņai nevajadzētu būt, jo nav nekādi stingrāki groži paredzēti, kas mazinātu bēgļu plūsmu.
