Melnkalnes ceļš uz NATO – vai draudzība pieklājības pēc?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

 

Balkānu valsts Melnkalne daudziem zināma kā vieta, kur pie gleznainās Adrijas jūras piekrastes Džeimss Bonds kādā kinolentē nodevās kāršu spēlēm. Šoreiz uz valsti starmešu gaismas krīt politiskā kontekstā – tā ir gandrīz pievienojusies pasaulē spēcīgākajai militārajai aliansei NATO. Kā ierasts, šajā procesā neiztika bez draugiem, ienaidniekiem un vienaldzīgajiem. Un arī Bonda cienīgiem notikumiem.

Par "Status Quo"

Everita Nensija Trankale ir lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" autors. Rubrikā tiek analizētas  starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā. 

Daga Bandova raksts izdevumā "Forbes" 2015. gada nogalē diezgan nopietni kritizēja NATO uzaicinājumu Melnkalnei pievienoties aliansei, sakot, ka ASV no tā nav nekādas jēgas. Šajā rakstā tika uzsvērts, ka ASV kā globālai lielvarai NATO sabiedrotie nemaz nav nepieciešami, ka Baltijas valstu uzņemšana jo īpaši ir iedragājusi amerikāņu manevrēšanas spēju. Bandovs to salīdzināja ar bezjēdzīgu draugu pievienošanu sociālajā tīklā "Facebook". Tomēr šajā gadījumā der atcerēties kādu zināmu parunu – parādi, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu.

NATO – ne tikai militāra alianse

Lūkojoties uz NATO sastāvu, patiešām var apšaubīt ASV nepieciešamību uzkraut sev kārtējo mazo valstu balastu. Iedomājoties alianses spēku kā visu valstu saskaitāmo summu, ir acīmredzams dažu organizācijas dalībvalstu lielais pienesums. Tomēr izmaiņas NATO pastāvēšanas būtībā pēc Aukstā kara beigām nosaka tās atvērtums pārējai pasaulei. Teorētiski vairs neeksistē Rietumu un Austrumu bloki, kuri savstarpēji cīnās par ietekmi pasaulē, tāpēc

ir mainījusies arī NATO identitāte – organizācija ne tikai piedāvā mehānismu aizsardzības politikas organizēšanai, bet arī kalpo kā noteiktu vērtību standarts.

Nav noslēpums, ka, pievienojoties aliansei, valstīm ar NATO standartiem jāspēj salāgot gan militārā sfēra, gan citi raksturlielumi, piemēram, noteikts demokrātijas līmenis, kas definēts jau 1949. gada NATO dibināšanas līgumā – valstij jānodrošina demokrātiska iekārta, pilsoniskās brīvības un likuma vara. Laika gaitā atsevišķas dalībvalstis gan devušās atpakaļgaitā. Spilgts piemērs ir Turcija.

Šis varētu likties diezgan smieklīgs arguments, bet Melnkalnes iestāšanās NATO ir gandrīz vai neizbēgama – tās 2007. gadā pieņemtās konstitūcijas preambula norāda, ka Melnkalnes mērķis ir Eiropas un eiroatlantiskā integrācija. Konstitūcijā nepārprotami ir norādīts, ka Melnkalne centīsies pievienoties gan Eiropas Savienībai (ES), gan NATO. Kopš valsts pilnīgas neatkarības 2006. gadā, ar referenduma palīdzību atdaloties no Serbijas un Melnkalnes savienības, situācija gan ES, gan NATO iekšienē ir mainījusies. Tolaik abas organizācijas iemiesoja noteiktu vērtību sistēmu, kuru absolūtais vairākums Eiropas valstu vēlējās pārņemt, jo saistīja tās ar straujāku attīstību. Arī abu organizāciju atvērtums Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīm Balkānos deva cerību, ka bijušās Dienvidslāvijas republikas arī kādreiz varēs pievienoties šiem klubiem. Serbija gan joprojām ir aizvainota par NATO uzlidojumiem 1999. gadā saistībā ar Kosovas konfliktu.

Pēc notikumiem Ukrainā 2014. gadā, attiecību saspīlējuma starp Rietumiem un Krieviju, "Brexit" un Donalda Trampa ieviestās neskaidrības starptautiskajā politikā gan ES, gan NATO ir zaudējušas veco attīstības inerci, un ir nācies meklēt jaunus pastāvēšanas pamatus. Un te atkal noder apelēšana pie demokrātijas vērtībām: pirmkārt, tās palīdz organizācijām atgriezties pie to dibināšanas saknēm; otrkārt, jaunu biedru uzņemšana palīdz konstruēt pievilcības oreolu, kas šīs vērtības izceļ. Tieši pievilcība ir NATO lielākais trumpis. Var, protams, runāt par militārajiem ieguvumiem, tomēr piederēšana šim klubam ir zināma kvalitātes zīme, kas mazām valstīm ir ārkārtīgi svarīga ne tikai drošībai, bet arī, piemēram, investoru pievilināšanai. Šajā ziņā

Melnkalnes izvēle pievienoties NATO pat neliek uzdot liekus jautājumus. No otras puses, valstij būtisku militāru apdraudējumu nav, un arī ASV lielu ieguvumu no mazu valstu pievienošanās NATO nejūt.

Atbildes sniedz daži notikumi pievienošanās procesa laikā.

Neizdevies apvērsums un trauslā stabilitāte

Kad 2015. gada nogalē Melnkalne saņēma oficiālu uzaicinājumu pievienoties NATO, acumirklī aktivizējās draugi un izgaismojās ienaidnieki. Virkne NATO dalībvalstu vilcinājās ar pievienošanās protokola ratificēšanu, tostarp ASV. Šajā ilgajā vilcināšanās periodā Melnkalne piedzīvoja valsts apvērsuma mēģinājumu. Plašsaziņas līdzekļi visā pasaulē beidzot pievērsa uzmanību mazajai Balkānu valstij. Parādījās ziņas, ka parlamenta vēlēšanu dienā tika novērsts atentāta mēģinājums pret ilggadējo valsts premjerministru Milo Džukanoviču. Tajā tika vainoti krievu un serbu nacionālisti, bet atsevišķi pavedieni varētu būt veduši līdz pat Kremļa specdienestiem. Tas arī šķita loģiski –

Krievijai NATO paplašināšanās ir netīkama, un tā to ir atklāti norādījusi ne reizi vien. Un vēl jo vairāk Balkānos, kur atrodas Krievijai draudzīgā Serbija un ir nopietnas ekonomiskās intereses Melnkalnē.

Bijušās Dienvidslāvijas reģions nereti asociējas ar asiņainajiem deviņdesmito gadu konfliktiem, tāpēc nevajadzētu aizmirst, ka to aizmetņi ir saglabājušies arī līdz mūsdienām. Etniska rakstura nesaskaņas ir tipiskas reģiona valstīm, tāpēc ir nepieciešami stabilitātes mehānismi. Un tāds ir arī NATO, bet, kamēr šajā organizācijā integrēsies tikai daļa reģiona valstu, stabilitāte saglabāsies trausla. Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija, Kosova, Maķedonija un Albānija – tās visas nav konsolidētas demokrātijas, tāpēc katras vēlēšanas, katra varas maiņa slēpj sevī vardarbīga konflikta risku. Tieši disciplīna un vēlme atbilst Rietumu standartiem ir attīstības dzinējspēks reģionā. Katrs kvadrātmetrs Balkānos, kas pievienojas NATO, automātiski mazina šādus riskus. Un te viss bija redzams kā uz delnas –

Krievija nav ieinteresēta stabilā reģionā, tas ir viens no pēdējiem Eiropā, kur Krievijai vēl ir iespējas diezgan nopietni pabīdīt savas varas sviras.

Melnkalne – draugs, kurš ceļ pašapziņu

Palūkojoties uz Melnkalnes pievienošanos NATO no vērtību viedokļa, var apgalvot, ka tas ir neizbēgams un organizācijai vajadzīgs solis. Pēc Aukstā kara beigām alianse lielā mērā bija zaudējusi savu pastāvēšanas mērķi. Tikai pēc nesenajām ģeopolitiska rakstura izmaiņām Austrumeiropā tā atkal varēja atgriezties pie savām saknēm – kolektīvās drošības. Melnkalnes uzņemšana kalpo kā signāls visam pārējam kontinentam, ka organizācijas durvis joprojām ir atvērtas ne tikai vārdos, bet arī darbos. Tas neļauj ieslīgt bezpalīdzībā pārējām reģiona valstīm, bet motivē sekot Melnkalnes piemēram. Tādā veidā darbojas arī ceļš uz ES. Krievijas atklātā nepatika pret šiem procesiem skaidri norāda uz vērtību cīņu, jo tai nav sauszemes robežas ar Balkānu reģionu, bet ir spēcīgs sabiedrotais vērtību ziņā – Serbija.

Melnkalnes uzņemšana, iespējams, ir vairāk vajadzīga NATO nekā Melnkalnei pašai. Organizācijai, kura piesaista biedrus ar pievilcību, nevis spēka metodēm, nepieciešama periodiska pašapliecināšanās. Svarīgi ir paskatīties spogulī, mainīties līdzi laikam un meklēt arvien jaunus sabiedrotos, jo novecošana parasti beidzas ar nāvi. Šajā procesā

Melnkalnes uzņemšana NATO nav tikai pieklājīgs žests – tas ir arī ceļš uz alianses pašcieņas nostiprināšanu.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti