Par priekšvēlēšanu programmā minētajiem solījumiem, kas skar tautsaimniecības attīstību, kā arī uz papildu jautājumiem - kā varētu mainīties nodokļu politika, kā panākt, lai uz Latviju nāktu vairāk investīciju un kur ņemt darbaspēku, kā nodrošināt enerģētisko neatkarību partiju pārstāvjus iztaujā Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane (A.P.). Turpinājumā saruna ar partijas "Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām" ekonomikas pārzinātāju Anriju Aumali (A.A.) .
Aumalis – kandidē Rīgas vēlēšanu apgabalā no partijas "Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām" ar pirmo kārtas numuru. Viņš ir partijas valdes līdzpriekšsēdētājs. Kā liecina Centrālajai vēlēšanu komisijai sniegtā informācija, viņš studējis Latvijas Universitātē un ieguvis maģistra grādu ekonomikā. Iepriekš strādājis uzņēmumā "Cēsu alus", tagad Igaunijas pārtikas uzņēmumā "Atria Eesti" par finanšu direktoru. Savulaik partija uzmanību izpelnījusies kā Ventspils dziednieces Anitas Pukaļevas jeb Virsmātes partija. Tiesa, ne šajās vēlēšanās, ne arī iepriekšējās vēlēšanas viņa pati nestartē.
Autores komentārs
Ar sīkpartijām, kurām nav nekādu izredžu iekļūt Saeimā, neviens īpaši nerunā. Netērē laiku. Taču viss nav tik vienkārši – šo partiju programmās uzrakstītais nereti arī atspoguļo to, kā domā tā saucamais "vienkāršais" cilvēks. Kurš no valdošajiem un lielajiem politiskajiem cīkstoņiem iebildīs partijas „Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām” vienam no pamatuzstādījumiem – valsts galvenā vērtība ir cilvēks?
Šī partija Saeimas vēlēšanās startē jau otro reizi. Diemžēl arī šīs vēlēšanas nesola, ka tā pārvarēs 5% barjeru. Deputātu kandidātu saraksts arī pavisam neliels – tikai 18 cilvēki. Tomēr saruna ar partijas valdes līdzpriekšsēdētāju Anriju Aumali izvēršas gana interesanta.
Ja tagad populāri Latvijā cilvēkus mierinātu ar valsts lomas palielināšanu ekonomikā (princips - guliet saldi, jūsu vietā visu izdarīs valsts!), tad šī partija atšķiras ar to, ka skaidri pasaka – ilgtermiņā valsts un pašvaldības ar komercdarbību nenodarbojas, izņemot tikai tās jomas, kuras definētas kā valsts stratēģiskās intereses.
Tie ir ekonomikas pamatprincipi, kurus apraksta jebkurā ekonomika mācību grāmatā, vienlaicīgi arī pasakot, kādi riski sagaida to valsti, kas netic savu uzņēmēju spējām. Iespējams, ka Aumalis kā mācīts cilvēks to arī ir atcerējies un licis aiz auss. Un kāpēc gan ne?
Vismaz pārlasīt sadaļu par riskiem, kas saistīti ar valsts lomas palielināšanu ekonomikā, derētu arī tām partijām, kas drīz nonāks Saeimā.
Protams, šī partija, gluži kā teju visas pārējās, kurām nav bijusi saskarsme ar valsts finanšu sistēmu, īsti nezina, ne kā veidojas valsts budžets, ne kādi nodokļu ieņēmumi kura makā nonāk. Tāpēc arī ar to saistītie solījumi ir nedaudz naivi. Taču jautājums drīzāk ir – vai tā nav viena no mūsu sabiedrības kopējām nelaimēm, ka „parastie” cilvēki nezina/nav informēti/nav izglītoti/neinteresējas, kur paliek viņu nomaksātie nodokļi. Tāpēc arī viņi izvairās no nodokļu nomaksas un netic politiķiem, kas nonāk pie varas. Es īsti neticu, ka Latvijā visi cilvēki varēs piesēsties pie viena galda kā ģimene – kā intervijā iesaka Aumalis - un izdomāt, kur izlietot nodokļus, un kādiem mērķiem, ja vajag, palielināt, taču šī ideja nedaudz silda – tāda nedaudz utopiska, nedaudz ne no šīs pasaules, nedaudz naiva.
A.P. Jūsu partijas programmā rakstīts – mums vajag valsti, kurā katrs, godīgi strādājot, var nopelnīt tik, lai pietiktu nomaksāt visus rēķinus. Cik lielu rēķinu kopsummu esat paredzējuši, cik jāvar nomaksāt?
A.A. Tāds precīzs cipars nav atšifrēts, cik tas būtu, vai tā būtu minimāla vai vidējā alga. Ideja ir vairāk vērsta uz to, ka Latvijā ir liela nevienlīdzība. Šobrīd ir pārāk daudz cilvēku, kuriem ir jādzīvo no rokas mutē, kuriem ne tikai nekas pāri nepaliek, bet pat nepietiek rēķinu nomaksai.
Kāda ir tā summa, ko jūs uzskatāt, katram Latvijas iedzīvotājam vajadzētu minimāli saņemt?
Ja godīgi – neesam precīzi rēķinājuši, lai pateiktu summu.
Programmā arī rakstāt, ka jāizvērtē privatizācijas norises likumība. Kāda jēga to tagad darīt, tik ilgus gadus pēc pašas privatizācijas?
Protams, process ir sen beidzies, bet, ja tur ir bijušas kādas nelikumības, ir svarīgi to visiem izstāstīt, saprast, kas pie tā arī ir vainīgs. Iespējams, ka tur nevarēs prasīt kompensācijas, bet ir svarīgi zināt tos cilvēkus - kas, ko un kurā brīdi darījis.
Kāda jēga no tā?
Jēga tāda, ja šie cilvēki tagad vai nākotnē vēlēsies atkal darboties politikā, ies un stāstīs, cik ir labi un kā rūpējas par citiem... Ja jau savā laikā viņi ir tā "parūpējušies", ir svarīgi, lai to cilvēki zinātu.
Bet atņemt privatizētos uzņēmumus jūs netaisāties?
Tas ir juridisks jautājums. Teorētiski, ja jau kaut kas patiešām ir nozagts, tad varētu prasīt kompensēt zaudējumus.
Atņemt laikam daudzos gadījumos vairs nevarēs, jo daudzi uzņēmumi ir pārdoti tālāk citiem īpašniekiem.
Jūsu programmā minēts, ka jādzīvo pēc iespējas laukos, jānodarbojas ar mājražošanu un pārtika ģimenei jāražo pašiem. Vai tā ir atgriešanās pie naturālās saimniecības?
No vienas puses, to var saukt par naturālo saimniecību, bet no otras – par veselīgu dzīves veidu. Nav jau mērķis nevienu piespiest to darīt par katru cenu. Tas ir vairāk mūsu filozofiskais uzstādījums – kā mēs redzam, kā dzīvot. Tas, ko tagad nopērk veikalā, nāk nezin no kurienes, nezin ar ko laistīts un apstrādāts. Vai tiešām mums to vajag ēst?
Ja nācijas mērķis ir – dzīvot pēc iespējas ilgāku laiku, proti, saules mūžu, un vairoties, tad būtiska ir veselība. Veselība ir ļoti saistīta ar to, ko ēdam.
Jūs arī minat, ka jādomā par jaunu cukurfabriku un jāveicina linu ražošana un apstrāde. Kāpēc tieši šīs nozares?
Cukura nozare mums ir bijusi un mēs zinām, kādā veidā tā izbeidzās. Drīz cukura nozarē beigsies kvotu sistēma, un tā ir viena no lauksaimniecības nozarēm, kas mums bija un bija darboties spējīga. Programma jau sastāv no tādām praktiskām lietām un filozofiskām. Cukurfabrika ir viena no praktiskām lietām.
Lini arī ir izsenis mūsu produkts, īpaši Latgales reģionā, kur tie labāk aug. Un tas arī labi saiet kopā ar reģionālo attīstību, dzīvi laukos.
Šobrīd daudzi uzņēmēji sūdzas, ka viņiem sāk trūkt darbinieku. Vai pieļaujat, ka Latvijai vajadzētu mīkstināt imigrācijas nosacījumus, lai šeit būtu iespējams importēt darbaspēku?
Mēs pēdējos aptuveni 20 gadus esam bijuši lētā darbaspēka valsts, kas balstās uz apjomu, lētām izmaksām, mazām algām. Šobrīd, jo īpaši, ja mērķis ir nākotnē sasniegt Eiropas vidējos labklājības līmeņus, tad tas nozīmē, ka šeit būs arī Eiropas līmeņa algas un tas nozīmē, ka šāds darba modelis vairs nestrādās.
Drīzāk uzskatām, ka nevis šeit vajag dabūt vairāk iekšā cilvēkus, kas var kaut ko darīt vairāk, bet būtu jāmērķē uz to, ka viens cilvēks var izdarīt vairāk, būtu jādomā par efektivitāti.
Tas būtu svarīgāk, nekā meklēt vienkārši papildu rokas.
Vai pieļaujat, ka Latvijas ekonomika varētu izdzīvot ar iedzīvotāju skaitu zem diviem miljoniem?
Igaunijā ir mazāk cilvēku nekā divi miljoni – un viņi dzīvo. Luksemburgā ir vēl mazāk, Islandē ir 300 tūkstoši – un viņi arī dzīvo. Divi miljoni nav kritiskā masa. Importēt cilvēkus? Ja mēs vēlamies uzturēt šeit latvisko, tad, importējot citus iekšā, tas nepalīdzēs.
Vai esat domājuši, kā būtu iespējams tos cilvēkus, kas aizbraukuši, saukt atpakaļ?
Īstenībā tas būtu vērtīgi, ja izdotos. Taču man arī pašam māsa šobrīd ir aizbraukusi uz Angliju. Es viņai prasu, kaitinot - kad viņa brauks atpakaļ. Viņa īpaši netaisās. Jo te parādās tīri praktiski problēma – tās pašas darbavietas. Ja nav skaidrs, kur strādāt, tad ir ļoti grūti saņemties un atbraukt.
Ir dažādi varianti, kā mēģināt to darīt, bet zelta recepte nav izdomāta.
Svarīgi gan laikam būtu atvieglot darba atrašanu un pārejas periodu padarīt vieglāku, piemēram, ar dzīvokli palīdzēt.
Tie būtu virzieni, kur būtu jādomā.
Jau pieminējāt darbavietu nepieciešamību. Latvijā diemžēl investīcijas ienāk kūtri. Vai tas tāpēc, ka šobrīd valsts atrodas visai riskantā reģionā, vai arī tās ir kādas iekšējas problēmas, kas traucē investīciju piesaistei?
Šobrīd varbūt jau arī ir tas moments, ka nav līdz galam skaidrs, kas notiks ar Krieviju un valstīm tās tuvumā. Bet es domāju, ka tas kā faktors ir pēdējā pusgada vai vēl mazāk – pēdējo mēnešu jautājums. Līdz ar to šis aspekts vēl investoru lēmumos nav parādījies. Savukārt, ja runājam par citām lietām, tad jārēķinās, ka ekonomika globāli īpaši neaug, tai skaitā arī mūsu reģionā. Investīcijas jau ir ciklisks pasākums, līdz ar to tās pierimst.
Taču tas, kas traucē cilvēkiem no ārpuses uzticēties un likt šeit naudu, ir tīri praktiskas lietas, proti, infrastruktūra – kādi mums ir ceļi salīdzinoši kaut vai ar Lietuvu un Igauniju. Otrs – tiesu jautājums. Ja mums tiesas var izdarīt tā, kā tās izdara, piemēram, tas pats "Norvik" bankas gadījums... Mēs arī redzam, ka mainās ministri un neviens to lietu īsti sakārtot negrib.
Šobrīd gan man nešķiet, ka mūs apdala un investīcijas iet citur un nenāk tikai pie mums. Tā ir drīzāk globāla situācija. Bet īstenībā mums arī ir jautājumi, pie kuriem vajadzētu strādāt.
Jūsu partijas programmā arī minētas vairākas lietas, kas skar nodokļus, piemēram, katrs nodoklis un nodeva tiek novirzīta attiecīgam mērķim, bet kopējā budžetā tikai ienākuma nodokļi. Proti, kuri tad ies uz to kopējo budžetu?
Faktiski tur būtu iedzīvotāju ienākuma nodoklis un uzņēmumu ienākuma nodoklis.
Kur nonāktu pārējie?
Galvenā ideja ir tāda – ja ir kāds nodoklis, tad cilvēkiem parādās motivācija to maksāt tad, ja viņi zina, kur tā iekasētā nauda paliek. Var arī pasekot, kā šī nauda tiek izlietota. Piemērs šajā gadījumā ir ceļa nodoklis. Mēs uzskatām, ka nebūtu slikti, ja tiktu izveidots speciāls fonds, kur būtu skaidrs – cik daudz naudas konkrētam skaitam kilometru pietiek. Ja mēs vēlamies vairāk ceļu labot, tad paceļam nodokli. Un visiem skaidrs, kāpēc tas tiek darīts un ko no tā sagaidīt.
Ja jūs vēl citām lietām sataisīsiet šādus speciālos budžetus, vai nebūs grūti administrēt? Un ko darīt, ja kādai lietai pietrūks naudas, tad būs ļoti grūti atkal pārdalīt kādai akūtai vajadzībai?
Ja tās naudas ir tik, cik ir, un ja tās pietrūkst, tad varbūt nevajag ņemt nost. Tas ir jautājums par prioritātēm. Ja ceļi mums pēc programmas ir prioritāte, tad redzam, kā par ceļiem tā varētu rūpēties un pievērst papildu uzmanību. Sociālais nodoklis šobrīd dalās proporcijās – cik iet uz pensiju, cik uz veselības aprūpi un tamlīdzīgi. Šis piegājiens varbūt arī varētu palikt, bet tad varbūt ir jēga padalīt to visu sīkāk, specifiskāk un tad lai arī tajos virzienos tā nauda aiziet. No kopējā katla ir jāfinansē visas lielās lietas, kas visiem nepieciešamas, piemēram, aizsardzība, valsts pārvalde, tiesa.
Ko nozīmē jūsu programmā uzrakstītais – atšķirīga nodokļu politika ražotājiem un tirgotājiem? Kas ir sliktie, kuriem būs jāmaksā augstāki nodokļi?
Neesam labi uzrakstījuši, ja nevar saprast...
Būtībā ir tā, ka tirgotājs ir tomēr starpnieks. Protams, arī viņa sniegtais serviss ir nepieciešams, un tas ir starpslānis, kas visu savieno. Bet ekonomikas pamats tomēr ir ražotājs.
Līdz ar to mēs gribētu tomēr atbalstīt ražotāju, jo tirgotājs ir otrais posms un, kā mēs redzam, tad viņš nav lojāls. Viņam galvenais ir – lētāk nopirkt, dārgāk pārdot.
Tad jūs tam tirgotājam peļņu apliekat ar lielāku nodokli?
Jā, viens variants ir risināt šo lietu ar uzņēmuma ienākuma nodokli. Otrs jautājums – kaut kā vēl mēģināt atbalstīt ražotājus. Tiesa, šis variants mums nav līdz galam izstrādāts. Piemēram, ražotājam varētu pieļaut ilgāku nodokļu nomaksas termiņu. Ražotājam tas cikls reizēm ir ļoti garš, it sevišķi, ja tas ir lauksaimnieks.
Latvijā ir sākušas diskusijas, vai tomēr nebūtu laiks palielināt kopumā nodokļu apmēru – iedzīvotāju prasības pēc valsts finansētiem pakalpojumiem aug, savukārt nauda budžetā tik strauji nepieaug. Vai piekrītat, ka kopumā nodokļi būtu jāpalielina?
Ja mēs skatāmies pret iekšzemes kopproduktu, tad mums ir viens no zemākajiem nodokļu slogiem Eiropā. Mēs velkam nedaudz paralēles, ka valsts ir kā ģimene. Proti, ģimene apsēžas pie galda un skatās – mēs tērējam kaut kādām savām lietām noteiktu summu. Ja skatāmies, tad Skandināvijā un Vācijā šīm lietām tērē citu summu.
Ja mēs visi varam vienoties, ka vēlamies dzīvot kā Vācijā, tad ir skaidrs, ka nodokļi ir jāpaceļ.
Nākamais jautājums ir – kurus nodokļus palielinām. Ja vēlamies kopējo nodokļu masu palielināt, tad to var izdarīt dažādos veidos. Arī mums ir norādīts – darbaspēka nodokļus celt nevajag, tos varbūt vajadzētu pat samazināt. Tāpat, ja runājam par mikrouzņēmuma nodokli – to arī mēs uzskatām, ka nevajadzētu celt un atstāt kā bija līdz šim 9%. Tas, kur mēs redzam, ka varētu palielināt, tas ir tas pats progresīvais nodoklis. Bet arī šobrīd es jums nevarēšu pateikt, no kuras summas tas būtu jāsāk pielietot.
Bet jūs jau pats arī minējāt – ka mums ir ļoti daudz cilvēku ar zemiem ienākumiem. Vai maz ir jēga tādu progresīvo nodokli ieviest?
Vai tas, ka no tā nebūs uzreiz ļoti liels labums, ir iemesls, lai no tā atteiktos vispār? Tas efekts jau salasītos no daudziem gabaliņiem. Viens būtu progresīvais ienākuma nodoklis, otrs – nekustamā īpašuma nodokļa celšana, bet arī līdzīgi kā progresīvajam. Proti, ja cilvēkam ir viens dzīvoklis vai viena māja, tad nodoklis ir saprātīgs un pietiekami mazs. Bet, ja ir vairāki īpašumi, tad tas kāpj uz augšu. Es domāju, ka var arī risināt jautājumu ar tiem cilvēkiem, kas algu nesaņem, bet tāpat dzīvo ļoti labi, brauc ar dārgām mašīnām. Var luksus precēm vai dārgām mašīnām celt nodokļus. Tāpat dividenžu nodoklis ir salīdzinoši zems, piemēram, 10%. Kāpēc ne 24%? Mūsu doma ir tāda – ja nauda tiek atstāta uzņēmumā, lai tas attīstās, tad nav nodoklis jāmaksā. Savukārt, ja nauda tiek ņemta ārā kā dividende, tad ir jāmaksā, bet tad jau jāpiemēro tikpat liels kā iedzīvotāju ienākumu nodoklis. Citādi tā ir regresīvā nodokļu sistēma.
Ņemot Krievijas embargo un to, ka nav skaidrs, kā situācija attīstīsies, vai pieļaujat, ka nodokļus vajadzēs palielināt jau nākamā gadā, lai sabalansētu budžetu?
Šobrīd vēl īsti nav skaidrs, kā tā situācija varētu attīstīties. Vismaz man tā šķiet. Ir cilvēki, kas, protams, runā – ā, ļoti lieli zaudējumi! Bet neviens nerunā par cipariem, neviens nav izrēķinājis, cik tad litru piena mēs nevaram pārdot.
Pieļauju, ka vienam otram izdosies pārorientēties, bet tas prasa laiku, paies kaut kādi mēneši.
Es domāju, ka tikai gada beigās varēsim saprast, kāda īsti ir Krievijas embargo ietekme.
Ja runājam par enerģētisko neatkarību - vai šobrīd Latvijas valdībai būtu jāpērk "Latvijas gāzes" (LG) akcijas?
Ko tas īsti mums dos? Labi, mēs tur varēsim kaut ko teikt, bet, ja LG nevarēs no Krievijas nopirkt neko, ko tas mums dos? Tāpēc es pieļauju, ka tas mūsu enerģētiskai neatkarībai neko daudz nedos...
Bet es neesmu liels speciālists šajā jomā. Tur drīzāk jau būtu jādomā par sašķidrinātās gāzes termināli Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā.
Lietuvā jau tūlīt būs gatavs. Vai, jūsuprāt, tādam vajadzētu būt arī Latvijā?
Tas varētu būt atkarīgs no apjomiem, kā redzam attīstību. Ja vēlamies tikpat daudz gāzes lietot arī nākotnē, cik šobrīd, tad iespējams, ka jā. Tas ir atkarīgs no nākotnes vīzijas. Taču, ja vēlamies vispār no tā iet prom, varbūt uz atjaunojamiem energoresursiem, tad ir cits aprēķins. Bet, manuprāt, tas katrā ziņā ir izskatāms jautājums, par ko vajag domāt.
Kādi vēl soļi Latvijai būtu jāsper, lai stiprinātu enerģētisko neatkarību?
Nekādu jaunu Ameriku mēs neesam izdomājuši. Cik esam runājuši, tad esam atgriezušies atpakaļ pie atjaunojamiem resursiem. Tas ir tas, par ko varam domāt, jo paši neko izrakt nevaram. Varam tik kaut ko varam atvest no citām Eiropas valstīm vai ASV. Kas mums ir – saules īpaši daudz nav, ir vējš, koksne, ko, prātīgi saimniekojot, var izmantot. Un, protams, jādomā, kā energoresursus tērējam. Kāpēc tieši tādus un kāpēc tik daudz?
Vai redzat, kā varam samazināt patēriņu?
Viens ir mājsaimniecību patēriņš, otrs – industriālais. Industriālais ir atkarīgs no tā, ko un kā ražo. Līdz ar to tas dzīvos nedaudz atsevišķu dzīvi. Mājsaimniecību patēriņš – kas jau dzīvo laukos, tur jau apkures lietas vairāk ir ar malku. Tas, kas notiek pilsētās, te ir vairāk gāzes apkure. Tad var domāt, kā viņiem pāriet uz citiem apkures veidiem, piemēram, uz siltumsūkņiem, kas diemžēl ne visiem ir piemērots variants, vai arī uz kādām granulām. Lai to veicinātu, valsts var veidot speciālas programmas, piemēram, pusi apmaksāt.
Cik gados mēs varētu sasniegt jūsu programmā ierakstīto maksimālo pašpietiekamību enerģētikā?
Vai tā būs, ka mēs sevi 100% varēsim nodrošināt? Īsti laikam nē. Bet tajā pašā laikā esam saistīti gan ar Igauniju, Lietuvu. Tāpat Lietuvai ir vai arī tūlīt būs savienojums ar Zviedriju, mums tiks uzbūvēts "Kurzemes loks", līdz ar to kaut kādas saites ar Eiropu sāk veidoties. Tāpēc nav vairs tā, ka mums noteikti pašiem vajag visu šeit nodrošināt 100%. Svarīgi ir nodrošināt, lai mēs iztiktu bez Krievijas atbalsta.
Cik gados? Tie ir ilgi projekti. Desmit gadi būtu tāds optimistisks skaitlis. Taču soli pa solītim uz to jāiet. Kaut kad ir jāsāk.
