Latvija vēsturiski no Baltijas valstīm bija ar elektroenerģiju visvājāk apgādātā valsts, bet šobrīd situācija ir mainījusies, un Baltijas vājākais ķēdes posms ir Lietuva.
Latvija patstāvīgāka – vairāk izmanto savu enerģiju
Lietuvā elektrība ražošana ir tik maza, ka, tēlaini salīdzinot gada griezumā, Lietuvas iedzīvotāju pašmāju elektrību patērē vien aptuveni 100 dienas gadā, un pārējā laikā tērē no Krievijas, Skandināvijas vai Baltijas valstīm pirktu strāvu.
Latvijā situācija ir krietni labāka, jo, šādi salīdzinot, sava elektrība ir vairāk nekā 200 dienas gadā, un tikai pārējā laikā to pērk no kaimiņiem. Lai gan Latvijā pretrunīgu vērtējumu guvis lēmums jaunas elektrības ražošanas jaudas balstīt uz dabasgāzi, ekspertu teiktais ļauj secināt, ka droša apgāde ar elektrību un spēja to saražot tomēr ir krietni nozīmīgāka gan tehniskajai, gan ekonomiskajai drošībai.
Lietuva kopš Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanas ir gājusi atšķirīgu ceļu, un savas elektroenerģijas jaudas attīstījusi ļoti nelielā apjomā. Arī lēmums par jaunas atomelektrostacijas būvniecību ir uz kādu laiku atlikts, prioritāti piešķirot citiem projektiem, ļauj secināt Lietuvas premjera Aļģirda Butkeviča iepriekš teiktais Lietuvas Radio. "Kad zināsim, kāda ir šī projekta cena, kad zināsim, kāda ir iespēja sinhronizēt mūsu elektropārvades tīklus ar Rietumu tīkliem, kad zināsim, kāda varētu būtu aptuvenā saražotās elektroenerģijas cenas - tad arī pateiksim," sacīja Butkevičs.
Atomenerģija – Lietuvas atslēga uz lielāku pašnoteikšanos elektroenerģētikā
Latvijā gan pret Lietuvas lēmumu vairāk uzmanības pievērst tīklu attīstībai raugās ar izpratni – "Latvenergo" ražošanas direktors Māris Kuņickis norāda, ka tīklu attīstība tomēr prasa krietni mazāk laika un resursu. "Ja mēs salīdzinām projektu apmērus un projektu implementācijas laikus, tad skaidri redzams, ka starpsavienojums starp Zviedriju un LNG ir projekts, kas paveicams daudz īsākā laikā un ar mazākām investīcijām un kas dod drošību starpsavienojumu tirgum. Atomstacijas projekts ir liels projekts, kas sevī ietver līdz pat 10 gadu implementāciju un pēc tam tas ir domāts nākamajiem 40-50 gadiem. Šādi Lietuvas izteikumi ir pamatoti ar šī projekta ieviešanas apjoma un ieviešanas ātrumu," skaidro Kuņickis.
Savukārt Pasaules Enerģijas padomes Latvijas Nacionālās komitejas loceklis Ilmārs Stuklis ir pārliecināts, ka ātrāk vai vēlāk Baltijas valstīm pie jautājuma par savām atomelektrostaciju jaudām tomēr būs jāatgriežas. "Atomenerģētika varētu būt tā, kas nākotnē dos iespēju attīstīt jaudas, brīvas no CO2. Tās ir vienas no lētākajām bāzes jaudām, kas vispār ir iespējamas," skaidroja Stuklis.
Krones elektrostacija – iespēja mazināt atomenerģijas un vēja enerģijas nozīmi
Tiesa, Lietuvas enerģētiķi neizslēdz iespēju, ka valsts tomēr varētu uzsākt jaunu elektroenerģijas ražošanas jaudu attīstību jau salīdzinoši drīz. Viens no šādiem objektiem varētu būt Krones hidroakumulācijas elektrostacija, kura energosistēmā strādā līdzīgi apjomīgai baterijai, jo ļauj strāvu uzkrāt un nodot tīklā pēc vajadzības. Šobrīd elektrostacijā ir četri hidroagregāti ar 900 megavatu jaudu, kas ir līdzvērtīgs apjoms visam Latvijas jaudas patēriņam vasaras dienā.
Elektrostacijas direktors Raimonds Minkevičs uzsver, ka lēmums par elektrostacijas paplašināšanu tiks vērtēts tuvākajos gados, kad Lietuva pieslēgsies Polijas un Zviedrijas tīkliem.
"Jaudu palielināšana iespējama tikai tad, kad mēs izpētīsim tīklus pēc jaunu savienojumu parādīšanās ar Poliju un Zviedriju. Pēc tam, kad parādīsies šīs līnijas, mēs sapratīsim, cik lielas ir jaudas plūsmas un cik lielas jaudas ir vajadzīgas, lai vadītu mūsu vēja parkus. Tikai pēc tam mēs varēsim pieņemt lēmumu par piektā agregāta uzstādīšanu- aptuveni 2017.gadā," skaidro Minkevičs.
Pēc viņa teiktā, Krones hidroakumulācijas stacijas attīstības projektam ir būtiska priekšrocība - īsi pirms PSRS sabrukumu tās būvniecība tika gandrīz pabeigta, un atlikušo būvdarbu apjoms tajā ir salīdzinoši neliels. "Kā jau teicu, mūsu elektrostacija ir uzbūvēta jau par 70%, tātad atlikuši tikai 30% - četri agregāti. Un protams, mums ir gan vieta, gan iespējas, gan cilvēki, kuri vēl ir piedalījušies pirmo četru agregātu būvniecībā. Un tas ir pats galvenais, ka ir šī pieredze, tāpēc mēs gaidām startu un iespēju, un tad, protams, turpināsim," piebilst Minkevičs.
Savukārt Ilmārs Stuklis norāda iespēju, ka Krones hidroakumulācijas elektrostacijas attīstība var kļūt par nozīmīgu priekšnosacījumu citu ražotņu attīstībai reģionā - tā vienkāršotu vēja vai jaunu atomelektrostaciju būvniecību.
"Tur ir iespēja izveidot staciju ar ļoti lielām jaudām. Ja pašlaik uzstādītā jauda ir 900 megavati, tad nākotnē viņa varētu būs dubultā līdz 1800 megavatiem, kas ir milzīga jauda. Strādājot ar šādu jaudu, viņi spēj rezervēt, izlīdzināt lielu enerģijas avotu noslodzi, kas varētu būt lielas atomstacijas, kas parādās šajā reģionā, vai lieli vēja parki, kas ir nestabili un kur ir jārezervē [enerģija]," uzsver Stuklis.
"Nord Balt" attīstība nāks par labu arī Latvijai
Tuvākajā nākotnē Lietuva paļaujas uz to, ka valsts elektroenerģijas apgādes drošību galvenokārt veicinās topošais elektropārvades kabelis "Nord Balt", kurš Lietuvu savienos ar Zviedriju. Pēc tā darbības uzsākšanas Lietuvai izdosies gan ierobežot cenas, gan arī uzlabot drošību, prognozē Lietuvas elektropārvades tīkla operatora "Litgrid" stratēģisko projektu ieviešanas departamenta vadītājs Rimantas Butkus.
"Es prognozēju, ka tas ietekmēs cenas, jo Skandināvijas cenas ir zemākas nekā Lietuvā un Latvijā. Bez tam mums ir tīklu ierobežojumi starp Latviju un Igauniju. Energoapgādes drošība arī uzlabosies, jo Latvija un Lietuva saņem tiešu pieeju Ziemeļu enerģijas tirgum bez jebkādiem ierobežojumiem uz Latvijas - Igaunijas robežas. Protams, papildus 700 megavati būs vērtīgi gan Latvijai, gan Lietuvai, gan arī Igaunijai. Jaunais savienojums veidos Baltijas un Ziemeļvalstu elektropārvades loku - ar "Estlink" kabeļiem no Somijas uz Igauniju un ar "Nord Balt" kabeli no Zviedrijas," skaidro Butkus.
Šādi paši ieguvumi būs arī Latvijai, jo tā ir ļoti cieši sasaistīta ar Lietuvas energosistēmu - gluži kā savienotie trauki, uzsver Kuņickis.
"Viens ir komerciālais aspekts, kas nozīmē, ka tirgum klāt nāk 700 megavatu jaudas, kuras var izmantot tirgus vajadzībām atkarībā no cenu veidošanās principiem. Nevar noliegt arī drošības aspektu – jauns starpsavienojums ar citu valsti nodrošina, ja gadījumā kādas līnijas ir remontos vai avārijas atslēgumos, mēs varam droši paļauties uz šo savienojumu," atzīst Kuņickis.
Lai gan iepriekš bijušas diskusijas, vai Latvija nav ieņēmusi pārāk pasīvu pozīciju reģiona energoapgādes drošības veicināšanā, un vai tieši tai nebūtu vajadzējis uzņemties kabeļa būvniecību uz Zviedriju, enerģētiķi uzsver, ka tieši Latvija lielā mērā nodrošina lētākas elektroenerģijas cenas arī Lietuvai. Galvenokārt tas ir izskaidrojams ar faktu, ka Latvijas hidroelektrostacijas un termoelektrostacijas ir konkurētspējīgākas nekā Lietuvas ražotnes, un tieši Latvija lielā mērā neļauj elektrības vairumcenai palielināties, piemēram, līdz pat 90 eiro par megavatstundu.
