Latvijas slimnīcas līdz šim uzņēmušas 21 Ukrainā cietušo karavīru. Atbalsta fondā pagaidām saziedoti 17 000 eiro, ar ko pietiek tikai atsevišķu ievainoto ārstēšanai un rehabilitācijai.
Lielākoties karavīriem ir nopietnas traumas kuras ārstē par valstī iedalītajiem līdzekļiem. Cietušajiem ir mīnu šķembu radītas roku un kāju traumas, lūzumi, nervu bojājumi, kā arī nopietnākas smadzeņu traumas. Pārsvarā ievainotie ir jauni vīrieši, kam Ukrainas kara hospitāļos un slimnīcās nav sniegta pietiekama palīdzība.
Paši karavīri pateicīgi par atbalstu Latvijā, bet atbalsta fonda veidotāji un ārsti arvien aicina iedzīvotājus ziedot Ukrainā ievainoto civiliedzīvotāju un militārpersonu ārstēšanai Latvijas slimnīcās.
Atpūtas brīdī apšaudīja ar mīnmetēju
Ukraiņu karavīram Mikolam ir 26 gadi. Viņam šonedēļ Latvijā veikta operācija kājai, kura traumēta ar mīnas šķembām. Palātā medmāsa katetram pievieno kārtējo sistēmu, bet jaunietis jūtas labi, ir smaidīgs, par sāpēm nesūdzas un daudz joko. Mikola karalaukā ieguvis sprādziena radītu ievainojumu
"Bija nakts, es atpūtos, un tad mūs visus atpūtas brīdī apšaudīja ar mīnmetējiem. Un mani aizķēra kāda mīna. Tas notika Ukrainā, Luhanskas apgabalā," atminas Mikola.
"Tur, Ukrainā, es vēl ārstējos divus mēnešus pēc traumas, bet brīvprātīgie sazinājās ar Latvijas fondu un mani atsūtīja šurp. Domāju, atpakaļ armijā vairs nenokļūšu, kamēr varēšu atgriezties ierindā, iespējams, karš jau būs beidzies," viņš pieļauj.
Kareivis atzīst, ka nespēj prognozēt, kā militārā darbība attīstīsies turpmāk, līdz šim daudzi soļi bijuši neparedzami, par ko arī liecina viņa traumas.
Priekšā vēl garš atveseļošanās posms
Mikola Ukrainā strādājis par atslēdznieku rūpnīcā, bet armijā ir kopš marta nogales, kad saņēmis pavēsti par iesaukšanu. "Mammai pa telefonu pateica par iesaukšanu. Es atnācu no darba, un viņa man pastāstīja. Tad nu es no rīta pamodos un devos uz armiju. Daudzi jau Ukrainas armijā tagad piesakās brīvprātīgi, bet tikpat daudzi negrib iet karot, jo tur nogalina, un neviens taču negrib mirt. Daudziem ir bērni un ģimenes," saka Mikola.
Viņš vēl atminas, ka Odesā slimnīcā bijis ļoti daudz brīvprātīgo, kam viņš ir pateicīgs, jo viņi nemitīgi meklē iespējas kareivjus sūtīt ārstēties uz citām valstīm. Karavīrs atzīst, ka konflikta dēļ dzīvē daudzas lietas mainījušās - visi personīgie plāni vējā un priekšā vēl garš atveseļošanās posms. Latvijā divu mēnešu laikā Mikolam veikta arī rehabilitācija. Pirms pāris dienām viņu apciemot beidzot atbraukusi arī māte Nadja.
Māte, tiekoties ar ilgi neredzēto dēlu, nespēj noslēpt emocijas, bet tās esot prieka asaras, jo Mikola pēc operācijas izskatās labāk. Māte ir īpaši pateicīga Ukrainā cietušo atbalsta fondam Latvijā.
Viņa piedalījās arī operācijā un atzīst, ka iepriekš operācija Odesā bija iedvesusi milzu bailes. "Viņam bija spēcīgas sāpes pēc operācijas Odesā. Arī viņa stāvoklis un izskats bija briesmīgs, un man uz to bija sāpīgi skatīties. Taču šeit, viņu ieraugot, pēc operācijas es vienkārši smaidīju, jo viņš mierīgi gulēja, nebija bāls un nemocījās tik ļoti. Tas viss, pateicoties vietējiem ārstiem un kopumā medicīnai Latvijā, kura, manuprāt, ir daudz attīstītāka par situāciju Ukrainā. Žēl, protams, bet mums ir tas, kas mums ir," Latviju un Ukrainu salīdzina Nadja.
Ukrainā saņemtā palīdzība - nepietiekama
Savukārt Mikolas un vēl dažu Ukrainas kareivju mikroķirurgs stāsta, ka tiem ievainotajiem, kas nonākuši Latvijā, palīdzība bijusi īpaši svarīga, lai uzlabotu veselības stāvokli, jo saņemtā palīdzība Ukrainā uz vietas ir bijusi nepietiekama.
Slimnīcu nosaukumus un ārstu vārdus fonda pārstāvji Latvijas Radio lūdza neminēt drošības apsvērumu dēļ, jo iepriekš diviem karavīriem slimnīcās draudējuši kādi vietējie apmeklētāji. "Līdz mūsu nodaļai viņi nonāk, jo ir nervu ievainojumi. Ja tie būtu asinsvadu ievainojumi, tad tos sakopotu uz vietas [Ukrainā] (..).
Viņi ir saņēmuši pirmo palīdzību, kādu var saņemt uz karalauka (..)," atzīst ārsts.
Viņš piebilst, ka kādam no karavīriem medicīniskā palīdzība, maigi izsakoties, neesot bijusi mūsdienīga. Tomēr tas nenozīmē Ukrainas ārstu zemo kvalifikāciju – uz karalauka tiek sniegta tikai visnepieciešamākā palīdzība.
Karavīra māte: Daudziem šķita, ka ar Maidanu viss beigsies
Nadja vēl, daloties iespaidos par notiekošo dzimtajā valstī, sacīja - lielai daļai iedzīvotāju šķita, ka konflikts beigsies līdz ar Maidana notikumu galu un negaidīja, ka viss pārvērtīsies kara darbībā.
"Ir šausminoši skatīties uz tiem puišiem, kas piedalās kara darbībā, kurus ievaino un nogalina. Visskumjākais ir tas, ka sanāk - cīnāmies viens pret otru savā zemē.
Visi esam ukraiņi – slāvi, un tieši tas ir pats aizvainojošākais. Citās zemēs bieži karo kādas atsevišķas valstis, bet mēs Ukrainā bijām taču kādreiz viena ģimene, un tajā ģimenē tagad arī karojam. Iedzīvotāji neizprot, kāpēc tā notika un kā tas viss beigsies," saka Nadja.
Galvas trauma liedz runāt raiti
Kādā citā Latvijas slimnīcā rehabilitācijas kursu iziet 29 gadus vecais karavīrs Nikolajs, viņš sākotnēji nespēja pakustināt labo roku. Tagad to dara vēl mazliet gausi, bet ir priecīgs par progresu. Arī runāt brīžiem viņam ir grūti acīmredzamās galvas traumas dēļ
"Dabūju galvas traumu un visa labā puse bija paralizēta. Mani ievainoja pie Doņeckas, stāvēju kontrolpunktā, laidu mašīnas šurpu turpu. Katru dienu mūs tur bombardēja, bet pie tā pierod," saka Nikolajs.
Viņš pats ir no pavisam cita Ukrainas reģiona un arī tāpat kā Mikola saņēmis pavēsti no armijas. Arī viņš ir izgājis rehabilitācijas kursu Latvijā un cer pēc mēneša atgriezties mājās. Jaunais vīrietis neslēpj ilgas pēc ģimenes "Galu galā teju deviņus mēnešus neesmu bijis mājās. Es nezinu, kas notiek pasaulē - kas mums palīdz, kas nepalīdz, jo rakstīt un runāt var viskautko, bet realitātē to nejūt. Taču palēnām arī Ukrainā situācija uzlabosies, kāds varbūt arī tiks sodīts," paredz Nikolajs.
Nikolaja ārsts skaidro, ka galvas smadzeņu trauma bijusi nopietna ar lielu galvas kausa defektu mīnas sprādziena rezultātā, un pirmās operācijas laikā izņemtas 12 kaula šķembas un metālisks svešķermenis no smadzenēm. Ārsts vēl piebilda, ka šiem pacientiem nereti vajadzīga arī psiholoģiskā palīdzība, un traumas kopumā bijušas sarežģītākas, kā slimnīcas ikdienā Latvijā. "Kara pacienti mums agrāk nav bijuši. Tomēr traumatiski apstākļi ir bijuši arī miera apstākļos – autoavārijās, krītot no augstuma. Bet šeit traumas ir bijušas sprādzienu rezultātā, un šķembas ir skārušas dažādas ķermeņa daļas. Traumas ir kombinētas," klāsta ārsts.
Palīdzības fonda vadītāja: Ukrainas karavīriem svarīgi just, ka viņus atbalsta
Latvijā kopumā līdz šim gan par valsts, gan saziedotajiem līdzekļiem ārstēts 21 ukraiņu karavīrs un patlaban norit pārrunas par vēl divu karavīru ierašanos Latvijā.
Atbalsta fondā cilvēki saziedojuši 17 000 eiro, kas tiek pagaidām lietoti trīs ukraiņu karavīru rehabilitācijai un ārstēšanai. "Mērķis ir palīdzēt Ukrainas karavīriem, un globālais mērķis ir palīdzēt Ukrainai. Mēs nevaram palīdzēt Ukrainai globāli. Mēs varam palīdzēt Ukrainai individuāli (..)," saka Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fonda vadītāja, ārste Jana Streļeca.
Viņa norāda, ka Ukrainas karavīriem ir svarīgi apjaust, ka Latvija un citas ārvalstis palīdz Ukrainai un nav par to aizmirsušas.
Arī šajās dienās Latvijā ieradies vēl viens 22 gadus vecs karavīrs, kam nepieciešama acs protezēšana, kā arī abu lauzto roku kustību atjaunošana. Savukārt visa informācija par palīdzības iespējām Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fondā atrodama ziedot.lv mājas lapā.
