Globālajā politikā Baltijas valstu advokātam ASV pievienojas Vācija

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

 

Pagājušonedēļ, viesojoties vienas dienas vizītē Latvijā, Vācijas kanclere Angela Merkele paziņoja, ka Baltijas valstis nepieciešamības gadījumā var rēķināties ar Vācijas atbalstu. Līdz tam jau sabiedrība Latvijā bija paguvusi reaģēt uz iepriekš izskanējušo Vācijas pozīciju, ka Vācija ir pret NATO karabāzu izvietošanu Baltijas valstu teritorijā.

Arī raidījumā "Septiņas dienas nedēļā" izskanēja Latvijas intelektuāļu publiski pausts viedoklis – sagatavota vēstule kanclerei – ar aicinājumu apdomāties. Merkele norādīja, ka izprot Latvijas un pārējo Baltijas valstu rūpes par drošību: ir NATO līguma 5. pants – tas nav rakstīts tikai uz papīra, bet ir realitāte un tas paredz reālu rīcību. Ir jāsagatavojas un jābūt stiprākiem nekā pirms gada.

Tas viss radīja augsni pārdomām par to, kādas ir Latvijas un kopumā Baltijas valstu attiecības ar Vāciju un vēl niansētāk – kāds ir Baltijas valstu statuss – starp lielvarām? Starp Krieviju un Vāciju.

Galvenais Latvijas advokāts - ASV

Vēsturnieks Kaspars Zellis skaidro, ka, viņaprāt, Baltijas valstis nav pa vidu. Sava puse jau labu laiku kā izvēlēta.

Mēs kopš 2004. gada esam skaidri parādījuši, kurā pusē mēs esam. Ja mēs raugāmies tādā lielā vēsturiskā perspektīvā, vienmēr ir pastāvējušas impērijas un tā saucamās lokālās civilizācijas. Un lokālās civilizācijas spēj pastāvēt tikai tad, kad impērijas ir vājas. Tad, kad impērijas sāk atkal nostiprināties, tad šīs lokālās civilizācijas atkal pazūd. Es domāju, ka ar Baltijas valstīm, ar Latviju tas nenotiks, jo vairāk vai mazāk es redzu un ticu – sauksim to par Eiropas Savienības – spēkam un izaugsmes perspektīvām," saka Zellis.

Tāpat vēsturnieks norāda, ka šī partnerība ar Eiropas Savienību (ES) un NATO ir viens no izcilākajiem Latvijas ārpolitikas sasniegumiem pēdējo 20 gadu laikā un rāda pārliecinošu stabilitāti. Esam izcīnījuši nozīmīgu statusu, bet aizvien ir būtiski noturēt atbalstu. Merkeles kundzes paustais Vācijas atbalsts Baltijas valstīm piedāvā vilkt paralēles ar tādu kā advokātfunkciju veikšanu.

Tomēr Kaspars Zellis uzskata, ka Baltijas valstu "advokāta" gods vairāk pienāktos ASV un nevis Vācijai. "Es tik lielus slavas laurus neliktu uz Vāciju, bet vairāk uz ASV un tās dominējošo lomu šajās transatlantiskajās struktūrās," norāda Zellis.

Tikmēr politoloģe Žaneta Ozoliņa, vērtējot Krievijas lomu pasaules politikā, kad Krievijas agresijas akts realizējās visas pasaules acu priekšā, pirms kāda laika rīta raidījumam "Panorāma" skaidroja, ka nav nevienas lielvaras, kas norādītu Krievijai, ka vajag savaldīties. Ko tas nozīmē Baltijas valstīm? "Es domāju, ka tas nozīmē ļoti daudz. Pirmkārt, ir jāpārskata priekšstati un ietvari, kādos mēs domājām par starptautisko politiku 21. gadsimtā. Ir vairāk nekā skaidrs, ko mēs saucām par starptautisko tiesību triumfu, ir vairāk vai mazāk pagātne un arī tas, ko mēs saucam par multilaterālisma laikmetu – negribētu teikt, ka tā ir pagātne, bet tomēr un daudzpusēju attiecību ietvars nestrādā, jo ietekmēt Krieviju ir ļoti grūti," norādīja Ozoliņa.

Vācija pakāpeniski pārvar bailes ieņemt stingru nostāju saspringtās situācijās

Pasaules politikas eksperti norāda, ka ASV loma pasaules politikā ir mazinājusies, ES arī nav tik stipra, Vācija, Lielbritānija un Francija līdz šim "kautrējušās" vienpersoniski un pārliecinoši ietekmēt Krieviju. Tomēr ir būtiski saprast, kāpēc, piemēram, Vācija "kautrējās" paust savu skaidru pozīciju?

Zellis skaidro, ka būtiski ir ņemt vērā Vācijas statusu un pagātnes pieredzi. "Proti, mums ir jāatceras tas, ka Vācija zaudēja Otro pasaules karu. Un būtībā šos [mūsu] 50 okupācijas gadus Vācija bija sadalīta. Un tā nebūt nevarēja spēlēt šo vadošo lomu. Vadošo lomu Vācija sāka spēlēt pēc atkalapvienošanās 1991. gadā. Līdz tam – līdz 1990. gadam - mēs nevaram runāt par Vācijas politisko, ekonomisko hegemoniju Eiropā. Tādas nav," analizē vēsturnieks.

Viņš norāda, ka šinī posmā pēc Otrā pasaules kara, Vācija vienmēr ir ieturējusi pozīciju – ļoti atturoties un izvairoties no situācijām, ka kāds to varētu vainot agresijas gatavošanā vai kādās agresijas pazīmēs.

Tas, kas ir šodien – mēs ļoti apvainojamies, ka Merkeles kundze paziņo, ka viņi NATO karabāzes neatbalstīs Baltijas valstīs; - tas ir ļoti saprotami no Vācijas puses. Mani drīzāk būtu pārsteidzis, ja Vācija būtu paudusi ko citu. Ilgus gadus, ja atceramies – Vācijas Bundesvērs nepiedalījās nevienā starptautiskā operācijā. Tieši dēļ šī iemesla – ka tikai kāds nenovelk paralēles ar Otro pasaules karu," uzsver vēsturnieks.

Vienlaikus vēsturnieks norāda, ka Vācija gādīgi seko līdzi tam, kas notiek Baltijā, taču ir kaut kas būtiskāks, kas aizvien šo lielvalsti uztrauc. "Vācijai ir viena cita lieta, kas to satrauc – tās ir attiecības ar Krieviju. Un mēs nevaram to reducēt tikai uz kaut kādām ekonomiskajām attiecībām, kas šīs abas valstis saista. Bet arī uz šo vēsturisko perspektīvu. Konkrēti Vācijas – pagātnes vainu par Otrā pasaules kara izraisīšanu," norāda Zellis.

Tas līdz šim bijis pētnieku ziņā – pētīt un skaidrot, kāda ir Vācijas un citu valstu pieredze un gūtās traumas Otrā pasaules kara kontekstā.

Un, ņemot vērā šodienas reakcijas un akcentus Vācijas ārpolitikā, tiek lēsts, ka šī valsts savu traumu ir pārvarējusi. Iespējams, to pierāda arī pozīcija, kas pauž, ka Vācija ir gatava atbalstīt Baltijas valstis. Un ne tikai. Taču tas, kā līdz tam nonākts, ir ilgs, garš un vairākās paaudzēs mērāms ceļš.

Vai šādu rezultātu – pārvarētas Otrā pasaules kara radītas traumas (un arī senākas) – var piedzīvot Latvija un Baltijas valstis kopumā? Vai tomēr būs jāpaliek tikai cietēju un totalitārisma upuru statusā? Turklāt: varbūt tomēr vēl gadsimtiem ilgā – ja paraugāmies atpakaļ pagātnē – būšana un atrašanas starp lielvarām -, Latvijai ir kaut ko arī devusi, ne tikai ņēmusi?

"Ja raugāmies uz pēdējiem 50 gadiem, noteikti mēs esam ļoti daudz zaudējuši, bet, ja skatās lielā perspektīvā, kā uzdevāt jautājumu – gadsimtu ilgumā, – atrašanās starp lielvarām Latvijai ļoti daudz ko devusi," norāda Zellis. "Vairāk – kulturālā plāksnē, arī politiskā plāksnē – radot ļoti īpatnēju kultūrvidi, ar ko mēs šodien varam būt lepni un turēt to godā. Jo šī vēsturiskā pieredze, kas ir bijusi, mums tai tomēr arī kaut kas ir jāiemāca. Ir jāiemāca izvēlēties, kurā pusē mēs vēlamies būt. Un cieši pie tā jāturas".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti