Panorāma

"Citadeles" pārdošanu plāno pabeigt mēneša laikā

Panorāma

Navaļnijs: neesmu iebiedēts

NATO prioritāte ir Krievija un "Islāma valsts"

Ekskluzīvi LTV: Veršbovs par NATO prioritātēm sauc Krieviju un «Islāma valsti»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

 

NATO ir efektīva, atturot Krieviju no uzbrukuma Baltijas valstīm, tomēr tas nedod pamatu bezrūpībai. Krievija ir ieinteresēta uzturēt spriedzi reģionā, tādēļ jāpaātrina lēmumu pieņemšana aliansē, kā arī jānodrošina ātras reaģēšanas spējas hibrīdkara gadījumā. To LTV atzīst NATO ģenerālsekretāra vietnieks Aleksandrs Veršbovs.

LTV: Esat absolvējis Jēlas universitāti Krievijas un Austrumeiropas studijās. Ar savu plašo pieredzi dažādos diplomāta amatos, vai Jūs sagaidījāt ko tādu, kas notiek Ukrainā?

Veršbovs: Nebiju iztēlojies visu no tā, ko pēdējā gada laikā redzam Ukrainā, tomēr mēs jau agri redzējām, ka Putina administrācija vēlas atjaunot ietekmes sfēras; redzējām pretestību Rietumu vērtībām un vēlmi atkāpties no daudzām progresīvām reformām, kas tika veiktas Gorbačova un Jeļcina laikā. Un, pilnīgi noteikti, reakcija uz Oranžo revolūciju 2004.gadā parādīja, ka Ukraina Krievijai ir stratēģisks jautājums. Taču vienlaikus es vienmēr uzskatīju, ka Krievija stingri tic principam, ka robežas nedrīkst pārskatīt ar spēka palīdzību. Ka Krievija — kā viena no Helsinku noslēguma akta parakstītājām — savas bažas risinās daudz politiskākā ceļā. Tādēļ es gan biju vīlies, taču ne pilnīgi pārsteigts.

ASV, NATO, Eiropas Savienībai (ES) — visai Rietumu pasaulei — nākas nodoties šai Krievijas radītajai problēmai. Kā Jūs definētu – kas ir tas, ko Krievija patiesībā vēlas panākt?

Es jūtu, ka Krievija cenšas atkāpties no dažām pozitīvajām pārmaiņām, kas notikušas kopš Aukstā kara beigām, un cenšas atjaunot savas ietekmes sfēras agrākajā Padomju Savienības telpā.

To pamato ar maldinošiem apgalvojumiem, ka Rietumi ir kaut kādā veidā ir ļaunprātīgi izmantojuši savu stāvokli pret Krieviju un cenšas novājināt Krieviju. Uzskatu to par 100% mītu. Savas karjeras laikā esmu bijis daudzējādi iesaistīts attiecību veidošanā ar Krieviju: palīdzēju sarunās par NATO Krievijas dibināšanas aktu; piedalījos vairākos ļoti svarīgos lēmumos, kuros Krievija un NATO vienojās strādāt kopā. Arī Bosnijā un pat Kosovā — kas bija ļoti sarežģīts jautājums, taču galu galā Krievija un NATO kopīgi centās pārtraukt asiņaino konfliktu Balkānos. Tagad, šķiet, Krievija noraida integrāciju, noraida sadarbību ar Rietumiem. Un mums arī ir attiecīgi jārīkojas.

Ja jau tas nebija pilnīgs pārsteigums Jums, tad jautājums, kas mūs sagaida tālāk? Vai mēs – Baltijas valstis – esam tieši apdraudētas?

Nedomāju, ka pastāv tūlītēji draudi Baltijas valstīm. NATO atturēšanas politika ir ļoti efektīva. Krievija, manuprāt, zina, ka NATO ir alianse, kas ir ļoti stipra gan politiski, gan militārā ziņā. Taču tas nenozīmē, ka viņi necentīsies izraisīt spriedzi reģionā.

Tādēļ mums būtībā sekmīgi jāīsteno apņemšanās, kas paustas Velsā: celt mūsu bruņoto spēku reaģēšanas spējas; nodrošināt, ka nav nekādu šaubu par mūsu spējām aizstāvēt jebkuru alianses biedru. Tas ir risinājuma pamatu pamats. Taču, tajā pašā laikā, mums ir jāatbalsta Ukraina, Moldova, Gruzija un citas valstis. To suverenitāte un neatkarība ir jārespektē. Un nav pieņemams, ka mēs atgriežamies pie sašķeltas Eiropas, kas veidota uz Jaltas līguma vai Molotova-Rībentropa pakta pamata.

Tas, ko Jūs sakāt par tiešu draudu neesamību, saskan ar pēdējās dienās vērojamo retorikas izmaiņu. Taču vēl necik agrāk briti – aizsardzības ministrs Hamonds un premjers Kamerons, tāpat arī bijušais NATO ģenerālsekretārs Rasmusens teica, ka šie draudi ir. Tagad tas mainījies un dzirdam – nav tiešu tūlītēju draudu.

Ir svarīgi būt objektīvam. Patiešām domāju, ka atturēšana bijusi efektīva un nav nenovēršamu, tūlītēju draudu, tomēr tādēļ mēs nedrīkstam kļūt bezrūpīgi par nākotni. Tas, ko redzam Krimā un Austrumukrainā, parāda, ka krievi kļuvuši par ļoti modernas un sarežģītas hibrīdkara formas meistariem. Tajā konvencionālie militārie risinājumi kombinēti  ar slēptām darbībām, dezinformāciju, varas destabilizāciju. Tāpat maskēšanās par separātistiem, likumīgās varas gāšana. Par to ir jādomā. Pat ja runa par attāliem draudiem, tas tomēr pastāv. Tādēļ mums jābūt gataviem un jānodrošina, lai nevienam pat prātā nenāktu ko tādu pavērst pret NATO valstīm.

[Lietuvas prezidente Daļa] Grībauskaites kundze izteikusies, ka Lietuvas armijai ir jābūt spējīgai noturēties trīs dienas, līdz kamēr NATO ierodas palīgos. Tomēr eksperte no Karnegī nodibinājuma norādījusi, ka visās NATO dalībvalstīs lēmums par savas armijas nosūtīšanu tiek pieņemts demokrātiskā procesā. Vai mēs zinām, tieši cik dienas mums jāspēj noturēties pašiem?

Mūsu mērķis ir samazināt šo dienu skaitu līdz absolūtam minimumam. Līdz divām dienām, kuru laikā var dislocēt nozīmīgus spēkus, izmantojot šo jauno triecienspēku, kas tiek veidots. Tādējādi uzsvars ir uz kaujas gatavību, proti, spēkiem, kas vai nu tiek uzturēti kaujas gatavībā vai arī var tikt ātri mobilizēti tik augstām reaģēšanas līmenim.

Mums jāpilnveido militārā izlūkošana un apziņošana. Jāspēj pilnvērtīgi novērtēt krīzi, lai nebūtu vietas apjukumam — jo īpaši hibrīdkara scenārija gadījumā. Tāpat jāpaātrina lēmumu pieņemšana. Galu galā, NATO ir spēcīgs tādēļ, ka tā ir demokrātisku valstu alianse, kur visi iesaistās dalībvalsts aizsardzībā. Uzbrukums vienam — ir uzbrukums visām. Taču lēmumi jāpieņem vienbalsīgi. Tātad jārespektē katras valsts politiskā vadība un tās balstiesības, taču lēmumi jāpieņem ātri. Pirms krīze pasliktinās. Domāju — mēs to spējam paveikt, jo NATO  šo gadu laikā ir meistarīgi piemērojusies jauniem izaicinājumiem. Bija pozitīvi izaicinājumi Aukstā kara beigās — kā iesaistīt agrākos pretiniekus. Tagad mums jāatgriežas pie sava pamatdarba – kolektīvās aizsardzības.

Mūsu valstī - un Baltijas valstīs kopumā -, kas ir mazas, pat kopā ņemtas, esam pilnībā fokusējušies notikumu attīstībai Ukrainā. Tomēr globālajā arēnā ir arī citas rūpes, tostarp "Isāma valsts"i. Un šie jautājumi tiek risināti kopā ar Krieviju. Tādēļ jautājums – no Jūsu perspektīvas raugoties, vai Ukraina ir prioritāte numur viens, vai arī šīs prioritātes mainās. Kā nekā ir pagājis jau vesels gads.

Domāju, sabiedrotajām valstīm abas ir prioritātes. Gan draudi Austrumos, gan Dienvidos ir galvenās prioritātes. Mēs neizšķirsim, kura ir pirmā un kura ir otrā. Turklāt tas atkarīgs no tā, kur dzīvojat. Protams, tās NATO valstis, kas atrodas pie Vidusjūras – piemēram, Turcija - atrodas priekšējās rindās attiecībā pret Irāku un Sīriju. Un tās ir ļoti noraizējušās par "Islāma valsti". Gan par vardarbību, kas norisinās uz to sliekšņa, gan saistītām negācijām – nelegālo imigrantu plūsmu, ārvalstu kaujinieki, kas atgriežas un pārved terorismu uz savām ielām. Tie ir ļoti svarīgi jautājumi. Tomēr tajā pašā laikā tas, ko Krievija izdarījusi Ukrainā un apdraudējums visai ES drošības sistēmai tāpat ir liels drauds. Tādēļ NATO svarīgi rast efektīvu atbildi abiem izaicinājumiem. Rīcības gatavības plānam ir jākļūst par rīku, kas atbild izaicinājumiem gan Austrumos, gan Dienvidos. Tajā pašā laikā "Islāma valsts" gadījumā, mēs varbūt ne vienmēr atbalstām militāru intervenci, tādēļ jāmeklē citi līdzekļi, kā uzlabot situāciju. Tostarp vietējo bruņoto spēku apmācība un pretestībsa stiprināšana valstīs, kas cīnās ar "Islāma valsti".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti