Izskan brīdinājumi, ka eirozonai tuvojas vēl viena krīze, bet daži norāda, ka krīze eirozonu nemaz nebija pametusi. Lai vai kā, problēmas Eiropas ekonomikā kļūst aizvien uzskatāmākas, un lielvaras atkal sadalījušās taupības un tērēšanas nometnēs, kas veido fonu arī lēmumiem par Latvijas nākamā gada budžetu, ziņoja LTV raidījums "De Facto".
Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) dod 40% iespēju, ka eiro valūtas zona, kurai šogad pievienojās Latvija, ieies recesijā. Ilgāku laiku spoži neklājas Francijai, bet stagnēt sāk arī Vācija.
Uz šāda fona izskan pretēji politiķu paziņojumi, kā ekonomikas vājums ārstējams. Vienā nometnē ir valstis ar Vāciju priekšgalā, kas lepojas ar sabalansētiem budžetiem, pretējā pusē ir grupa ar Franciju un Itāliju, kas izaugsmes vārdā gatavas slīgt dziļākos parādos.
Vācijai par apsēstību ar mazu budžeta mīnusu nākas uzklausīt daudz kritikas gan no SVF, gan medijiem, gan ekonomistiem.
"Tas ir neprāts - neinvestēt," saka Brisele bāzētās domnīcas "Bruegel" pētnieks Gregorijs Kless.
Viņš piekrīt, ka budžeta deficītam nav jābūt augstam vienmēr, bet Kless domā līdzīgi kā Francijas valdība - "nav pareizākais laiks taupībai un konsolidācijai".
Pieaug spiediens uz Eiropas Centrālo banku – vienotās valūtas zonas galveno banku, lai tā nodrošina lētu naudu.
ECB jau spērusi vairākus soļus – tā piedāvā bankām naudu par vēsturiski zemām likmēm; uzpērk ar aktīviem nodrošinātus privātos vērtspapīrus. Šos pasākumus ar nepatiku uzņem Vācija, bet ir ekonomisti, kas saka - tie ir novēloti un der tikai ieskrējienam.
Taupības piekritēji turpretim spiež īstenot reformas, lai valstis kļūtu biznesam interesantākas.
Kless uzskata, ka strukturālās reformas ir pēdējais no elementiem. "Ar monetāro un fiskālo politisku vajag panākt izaugsmi un tad var veikt strukturālas reformas, lai padarītu ekonomiku efektīvāku, jo reformas pareizāk veikt tad, kad ir izaugsme," pauž Kless.
Pretēji domā Latvijas Banka, kas ir vienisprātis ar kolēģiem Vācijā.
"Problēma ar uzskatu, ka vajag sapumpēt sistēmā daudz naudas un tad valdības veiks reformas, ir tāda, ka valdības pēc tam nav spiediena priekšā un nav naskas uz strukturālo reformu veikšanu," norāda Latvijas Bankas ekonomists Andris Strazds.
Realitāte ir tāda, ka ECB piedāvātā nauda reti kam ir vajadzīga. Tas savukārt nozīmē, ka izsniegtie aizdevumi nesasniedz tādus apjomus, lai dzītu uz augšu inflāciju.
Bankas min, ka tām papildu naudu nevajag, jo nav tālāka pieprasījuma no uzņēmējiem. Tam ir iemeslu buķete – karadarbība Ukrainā, sankciju cīņa ar Krieviju, problēmas ārpus Eiropas, birokrātiskie šķēršļi, politikas neparedzamība. Arī bankām nav pārliecība, ka naudu atdos, turklāt notiekošie stresa testi samazina banku ambīcijas.
Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra direktors Alfs Vanags pauž, ka pie tik lielas nenoteiktības privātajā sektorā valstīm jāinvestē infrastruktūrā sabiedriskajā sektorā.
Lai investētu, vajag tērēt, bet vairāk tērēt bieži var tikai aizņemoties. Viens no argumentiem, kas attur valstis no dzīvošanas uz parāda, ir Eiropas novecošana. Mazāk kļūst to, kas spēj nest šo nastu.
Latvijas Bankas ekonomists Strazds uzver, ka arī Latvijā demogrāfiskā situācija nav pozitīva.
"Bet mazām valstīm arī uzticības limits nav tik liels. Tas, ko var atļauties ASV, Vācija un Japāna, mazas valstis nekad nevarēs atļauties," saka Strazds un pauž, ka Latvijai jāmazina parāds, lai, kādreiz pienākot dziļākai krīzei, Latvija atkal varētu aizņemties.
Latvijā ekonomiskā situācija nākamgad būs labāka, nekā vidēji Eiropā. Tomēr izaugsme nebūs tāda, kā iepriekš prognozēts. Nākamā gada budžets tiek veidots, paredzot 2,9% ekonomikas izaugsmi un iztrūkumu 1% apmērā no iekšzemes kopprodukta.
"1% deficīts nav liels, 2% arī nav liels. Manuprāt, ja mēs ejam uz leju, tad ir pamats palielināt deficītu," uzskata Alfs Vanags.
Aizejošais finanšu ministrs Andris Vilks šonedēļ pieļāva, ka tēriņus varētu palielināt, bet jomās, kur tos patiešām nevar atlikt: "Ja palielina par 0,1-0,3% deficītu saprotamiem tēriņiem, tad arī starptautiski ir vieglāk to izskaidrot."
