Parādu krīze Eiropu iedzina ekonomiskajā izmisumā. Lai gan ar gadiem parādi it kā mazinās, ekonomiskā izaugsme ļoti lēni virzās uz priekšu. Jau nogurdinoši ilgi Eiropas Savienība ir diskutējusi, kas būtu pareizāk - turpināt taupīt vai ieguldīt visu pieejamo naudu investīciju plūsmā, cerot, ka tādējādi Eiropas ekonomiskās dzirnavas beidzot iegrieztos ar spēku.
Tradicionāli lielākā taupības politikas aizstāve ir Vācija. Lai arī tā nebūt nav valsts, kurai Eiropas Savienībā būtu mazākais budžeta deficīts, Vācijas politiķi diezgan konsekventi aizstāv ideju, ka pareizs ekonomiskās attīstības modelis ir sabalansētas ekonomikas modelis. Šai politikai iebilst pārsvarā dienvidu zemes, kurās uzskata - taupība ne pie kāda laba gala novest nevar. Īpaši taupības politiku kritizē Itālijas valdība.
Bet vidusceļu atrast vēlas Francija. It kā no vienas puses Francija ir lielā Eiropas ekonomika, kurai piedienētu būt kopā ar tādām valstīm kā Vācija. Tajā pašā laikā budžeta konsolidācija Francijai neiet tik raiti, tāpēc valsts pārceļ savus konsolidācijas plānus jau uz 2017.gadu, liekot bažīties, vai Parīze vispār nopietni apsver domu mazināt savas valsts parādsaistības.
Eiropas līmenī visu šo ekonomisko buķeti politiski cenšas sasiet Eiropas Komisija (EK). Nule kā darbu sākušais EK prezidents Žans Klods Junkers izrāva sava kabineta apstiprināšanu Eiropas Parlamentā, piesolot 300 miljardu eiro lielu investīciju paketi.
Kamēr vēl top precīzs investīciju piedāvājums, tikmēr ir vieta spekulācijām. Pats Junkers gan stingri norāda, Eiropai nepieciešama kā taupība, tā investīcijas: "Kad es saku, ka mums ir nepieciešama gan taupība, gan investīcijas, jo ir jārada darba vietas un jāveicina ekonomikas izaugsme, es nenodarbojos ar dzeju vai romānu rakstīšanu. Tā ir nopietna programma. Un es to prezentēšu nevis līdz janvāra beigām, kā sākotnēji bija domāts, bet jau decembrī, lai decembra beigās dalībvalstu vadītāji to varētu apstiprināt."
Drošības sajūta investoriem?
Kad runāts tiek par ekonomisko atlabšanu, bieži tiek piesaukti investori. Skaidrs, ka bez drošības sajūtas neviens gudrs cilvēks savu naudu citiem nedotu. Vācijas ekonomists un Eiropas Stabilizācijas mehānismu vadītājs Klauss Reglings uzsver, ka Eiropas ekonomiskās nākotnes vārdā jāņem vērā ir ieguldītāju intereses.
Investori ir gatavi ieguldīt tad, kad redz valstu centienus pieturēties pie solījumiem un saprātīgas ekonomikas.
"No manām biežajām sarunām ar investoriem no visas pasaules, es varu puslīdz droši apgalvot, ka viņi ir ļoti pozitīvi iespaidoti par to progresu, ko uzrāda tās valstis, kuras saņēma starptautisko finanšu palīdzību. Tāpat tirgus ir patīkami pārsteigts par mūsu uzrādīto spēju koordinēt ekonomiskos pasākumus. Tas ir pēdējo gadu lielākais sasniegums. Taču tajā pašā laikā tas nozīmē, ka nav vairs vietas bezrūpībai mūsu prātos. Investori ļoti cieši vēro, kā tiek ieviestas solītās izmaiņas un kā top strukturālās reformas," norāda Reglings.
No vienas puses, Eiropā valda taupības aicinājumi, no otras puses, pamatotas ir arī runas, ka vajag ieguldīt, lai radītu jaunus produktus. Akadēmiķe Raita Karnīte skaidro, ka ekonomikā gluži kā dzīvē visu nevar skaidrot viendabīgi - vajag taupīt, lai būtu vairāk ko investēt.
Pirmkārt jāsaprot, ka neviens no šiem scenārijiem nav burtiski un tiešā veidā īstenojams. Ir pilnīgi skaidrs, ka sabalansēta ekonomika ir labāka par nesabalansētu, bet ekonomikā, tāpat kā dzīvē, gadās visādi, gadās kļūdas," norāda Karnīte.
Viņa skaidro, ka pilnīgi brīva ekonomika var pati pārvarēt problēmas un "iziet no ne sabalansētības", bet, ja cilvēks grib iejaukties un šo procesu paātrināt, tad gadās vēl lielākas kļūmes un vēl lielākas nesaderības. Tas izskaidro Eiropas Savienības institūciju un Eiropas Komisijas nepārprotamo pozīciju par labu taupībai, finanšu disciplīnai, ekonomiskai rīcībai, bet "tikai nepārkāpjot to, ko viņi sauc par attīstības mērķi, kas nozīmē neradīt šķēršļus attīstībai".
"Šai nolūkā ir divas svarīgas lietas - viena ir, lai nepārtrūktu investīcijas, otra, lai cilvēki strādātu, lai būtu sociālais miers," saka akadēmiķe.
Vai Eiropai ir lielas iespējas tikai taupīt vai tikai investēt?
Karnīte pieļauj, ka Eiropai nav lielas izvēles - Eiropa nevar atļauties to, ko varēja atļauties Latvijas krīzes gados, turklāt Latvija vēl joprojām nezina, "kāda būs bijusi cena tai ļoti augstajai taupībai".
"Eiropas politiķi profesionālās sarunās uzskata, ka pārāk liela taupība sabojā valsts nākotnes attīstības izredzes. Kaut vārdos šie politiķi saka - vajag taupīt, bet gan Eiropas Arodbiedrību asociācija, gan arī Eiropas finanšu institūciju vadoši pārstāvji ir publiski izteikušies, ka pārmērīga taupība valstij ir kaitīga," atgādina akadēmiķe.
Viņa ir pārliecināta, "ka Eiropa necentīsies pārāk aizrauties ar taupību", bet gan meklēs iespējas atdzīvināt ekonomiku, "jo lielāka problēma ir bankas, kuras nevēlas ieguldīt tautsaimniecībā, kamēr tautsaimniecība neparāda labāku un stabilāku atdevi nekā citi finanšu instrumenti, lai tās būtu akcijas, valstu vērtspapīri vai kas cits".
Žans Klods Junkers ir apsolījis piešķirt investīciju projektiem 300 miljardus eiro. Lielā mērā tiem būtu jānāk no Eiropas Investīciju bankas, kur gan tiek piesaukts, ka daļa naudas nāks arī no privātā sektora.
Daži politiķi un analītiķi bažījas, vai Eiropas Savienībai ir kur ņemt papildus 300 miljardus. Investīciju banka sākumā sola 60 miljardus pirmajā gadā, nevis 100 miljardus. Karnīte gan no pieredzes zina sacīt, Eiropā ir pietiekami daudz resursu.
"Eiropa vienmēr ir atradusi naudu, ko ir solījusi. Vienalga, kas ir izskanējis, bet Eiropa vienmēr naudu ir atradusi, turklāt naudas drukāšana slēptā vai atklātā veidā notiks. Nav iespējams dabūt naudu no bankām, tā ir lielākā problēma. Bankām ir milzīgi resursi, bet tie netiek izvietoti tautsaimniecībā," skaidro ekonomiste.
Pārāk liela taupība nav prātīga, ko apstiprina nu jau izskanējušie pārmetumi Starptautiskajam Valūtas fondam, ka tas pārāk neapdomīgi uzspieda fiskālās taupības politiku tām valstīm, kas nonāca palīdzības programmas skavās, tātad, arī Latvijai. Pārāk skarba taupība aizbiedē naudas turētājus pat tad, ja tās šobrīd ir bankas, un ir skaidrs, ka vajadzīgi ieguldījumi ražojošajā tautsaimniecībā. Utopiskie sapņi, par ko mēdz runāt politiķi, pieder pie politikas, bet ekonomiskajā ziņā svarīgi ir skaidri apzināties tālāko attīstības perspektīvu.
