Bailes, neziņa, dažkārt arī ļoti sakāpināta agresija un naids dominē cilvēku izpausmēs pret tā sauktajiem svešajiem, ko īpaši var novērot interneta sociālajos tīklos, bet, kā zināms, šīs emocijas nav tie labākie padomdevēji. Šķiet, tagad vairs nav īstais brīdis runāt – būt vai nebūt bēgļiem, bet jādomā, kā rīkoties un ko no šīs situācijas varam iegūt un varbūt arī zaudēt.
Bēgļu krīzes rezultātā Latvija solījusi uzņemt kopumā ap 700 patvēruma meklētāju divu gadu laikā. Šobrīd Latvijā ieradušies 24 cilvēki, kuri pagaidām atrodas patvēruma meklētāju centrā "Mucenieki".
Pieņemot, ka daļa šo cilvēku paliks Latvijā, rodas jautājums – kāds ir mūsu valsts un sabiedrības redzējums par viņu turpmāko dzīvi šeit – Latvijā. Par viņiem kā mūsu valstij piederīgiem iedzīvotājiem, potenciāli – pilsoņiem.
- Nepieļaut "vecās" Eiropas kļūdas
- Par sejas aizsegiem domas dalās
- Distancēties no cietēja tēla
- Jūtas nedroši un apjukuši
- Integrācija nebūs vienkārša
Nepieļaut "vecās" Eiropas kļūdas
Uzskatot, ka šie jautājumi ir atstāti novārtā, 18.aprīlī Tiesībsarga birojs rīkoja diskusiju par netradicionālo reliģiju iekļaušanu Latvijas kultūrtelpā, vislielāko uzmanību veltot tieši šobrīd aktuālajam islāmam.
Kā uzsvēra Latvijas Universitātes (LU) Juridiskās fakultātes profesors, deputāts Ringolds Balodis – Latvijai attieksmē pret patvēruma meklētājiem jārīkojas ļoti pārdomāti un izsvērti, un, tā kā esam procesa sākumposmā, mums ir iespēja nepieļaut tā sauktās vecās Eiropas kļūdas.
"Latvija līdz šim ir spējusi izvairīties no problemātikas, kas ir vecajai Eiropai. Mums nav bijis lielas šīs islāma kopienas.
Un pašreizējā brīdī, redzot to, kas notiek apkārt, un apkārt faktiski Eiropā mēs redzam ļoti sliktas integrācijas politikas jeb šīs politikas neesamības augļus, kad Eiropā labklājībā priecājās par savu pārticību un neievēroja to, ka lielākajās pilsētās ir otrās, trešās un nu jau ceturtās paaudzes musulmaņi, kas radikalizējas, un tā ir bijusi liela problēma Eiropai, un to ir saasinājis šis Sīrijas konflikts, kad liela daļa karotāju faktiski nāk no pamateiropas un ir ES dalībvalstu pilsoņu, un mēs esam izvairījušies no šīs diskusijas un pēkšņi sapratuši, ka šī diskusija mums ir aktuāla," teica Balodis.
Latvijai nevajadzētu savā attieksmē sākt ar aroganci jeb augstprātību pret patvēruma meklētājiem, bet gan ar dialoga veidošanu un savstarpēju komunikāciju
– tā diskusijā uzsvēra LU Teoloģijas fakultātes profesore Laima Geikina.
"Tas ir izaicinājums pilnīgi noteikti. Es domāju, ka esam pietiekami inteliģenti, lai saprastu, ka dzīvojam laikā, kad globāli notiek milzīgas pārmaiņas - nekas vairs nav stabils; un tāpēc mūsos, dabiski, ka ir zināmas bažas un bailes. Jautājums – kā mēs tiksim ar to galā? Vienīgais, ko mēs varam darīt – mēs varam apzināties, ka problēma eksistē, iegūt zināšanas, izpratni un mēģināt veidot dialogu. Un pēc tam veidot kopīgu saturu, kas ir ļoti sarežģīti un ļoti dārgi. Vai mēs esam gatavi tērēt laiku un naudu šim procesam?" vaicāja Geikina.
Par sejas aizsegiem domas dalās
Tiesībsarga birojā notiekošajā diskusijā dominēja viedoklis, ka nepareizais ceļš būtu uzreiz sākt ar striktu aizliegumu un ierobežojumu noteikšanu. Tālab no diskusijas dalībniekiem negatīvu vērtējumu izpelnījās Tieslietu ministrijas (TM) gatavotais likumprojekts par seju aizsedzoša apģērba nēsāšanas ierobežošanu publiskās vietās.
Gandrīz 80% Latvijas iedzīvotāju savukārt atbalsta šo likumprojektu. Atbalstoši ir arī Saeimas deputāti no Nacionālās apvienības.
"Par sejas aizsegiem – vajadzētu ar likumu. Attieksmes parādīšanai. Mūsu kultūras tradīcijā tomēr ir liela neuzticība pret šāda veida apģērbu, kaut ko slēptu, tas rada diskomfortu.
Šī būtu reize, kad jādomā ne tikai par bēgļu komfortu, bet arī tomēr par latviešu attieksmi. Tad arī pašu bailes būs mazākas, ja būs izslēgts slēpšanās elements.
Pie šī jautājuma ļoti rūpīgi strādā, jo jābūt uzmanīgiem, visādi Eiropas iebildumi var būt," sacīja Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs Ilmārs Latkovskis (Nacionālā apvienība).
Līdzīgās domās ir arī Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības, vēstures zinātņu doktors Ritvars Jansons, kurš uzsver – mums ir skaidri jānodefinē savi noteikumi ar likumdošanas palīdzību, lai aizstāvētu savu kultūrtelpu pret ortodoksāliem islāma paradumiem.
"Tiem cilvēkiem, kas nāks un jau ir ienākuši Latvijā, ir jāpieņem tie noteikumi, kādi ir šeit. Jau pirms iebraukšanas šeit viņiem ir jābūt skaidram, ka šeit ir cita kultūrtelpa, citi tradicionālie dzīves noteikumi, un ka savu tradīciju uzspiešana šeit nav pieļaujama. Protams, ka būs sūdzības, tāpat kā bija Francijā par galvassegu lietošanu. (..)," atzina Jansons.
Viņš savukārt nebūtu pret klasiskās mošejas celtniecību, jo šādam aizliegumam neredz juridisko pamatu.
"(..) Bet šai mošejai ir jāiekļaujas mūsu kultūrtelpā. (..) Mēs nevaram atļauties šeit kaut kādu milzīgu mošeju, piemēram, UNESCO aizsargātajā Rīgas centrā. Ja Rīgas būvvalde atrada simt un vienu iemeslu, kā piekasīties Okupācijas muzeja piebūvei, ka tā neiekļaujas arhitektoniskajā telpā, tad katrā ziņā arī UNESCO aizsargātajā Rīgas centrā nevar būt šī mošeja. Jā, tā var iekļauties kaut kur citur kultūrtelpā, bet attiecīgā vietā," teica Jansons.
Distancēties no cietēja tēla
Kultūras akadēmijas doktorantūras studente Liena Galēja sadarbībā ar Luksemburgas Universitāti pēta, kā migrācijas jautājumi tiek tematizēti mūsu valodā. Viņas secinājumi ir, ka, runājot par šīm tēmām, mediju retorika un pat zinātniskā valoda reti ir semantiski neitrāla, tajā dominē diskriminējoši un klasificējoši elementi, kas rezultātā tādu veido arī visu sabiedrisko domu.
Viņas redzējumā - par šiem jautājumiem ļoti svarīgi būtu diskutēt ne tik daudz no emocionālā, cik no racionālā viedokļa, un distancējoties no latviešiem tik raksturīgā mūžīgā cietēja tēla.
"Mēs vienmēr tiecamies uztvert sevi kā upurus, kā cietējus, un tas arī valodā atspoguļojas.
Kaut vai palasām tautasdziesmas – mēs esam tie miermīlīgie daiņotāji, un tad nāk tie svešie ar asiņainajiem zābakiem.
Savukārt ja paši dodamies emigrācijā, tad mēs atkal esam nabaga tekuļi, bēguļi, cietēji. Mēs koncentrējamies pārāk daudz uz sevi un aizmirstam, ka tie svešie, citādie, ka arī viņi ir pašos pamatos cilvēki, un tas dialogs būtu jāsāk no šīs te pozīcijas. Ir jāatsakās, pirmām kārtām, no vēlmes pretstatīt citus kā agresorus, kā svešos un jāskatās pēc tām vērtībām, kas ir kopējas. Ir jāsaprot, ka tā ir ne tikai reliģija, kas nāk, bet tā ir arī kultūra, pat vairākas – senas, interesantas, jāmēģina tās saprast, izprast, jāmēģina saprast, ka islāms nav tas pats, kas islāmisms," teica Galēja.
Arī sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzskata, ka Latvijas publiskajā vidē tiek kultivēts ļoti vienkāršots uzskats par islāmu, bieži vien liekot vienādības zīmi starp islāmu un islāma fundamentālisma ideoloģiju. Bet ļoti svarīgi būtu saprast, ka islāms kā reliģija nebūt nav viendabīgs.
"Islāms tiešām ir ārkārtīgi dažāds, tieši tāpat kā kristietība ir ārkārtīgi dažāda. Ja mēs salīdzinām latviešu vidējo luterāni ar Gruzijas kalnu kristieti, tad tās atšķirības ir milzīgas.
Tieši tāpat ir ar musulmaņiem, kuriem ir grupas, kuri mierīgi iedzer šņabīti un ēd cūkgaļu, un ir tādi, kuri vairāk ir orientēti uz demokrātiju, un tādi, kuri mazāk orientēti uz demokrātiju. Tieši tāpat kā kristieši. Un tie uzskati, kas tiek izplatīti, ka islāms nav savienojams ar demokrātiju un ka tas ir viena vienīga hierarhiska, vertikāla organizācija, nu nav gluži tā," teica Sedlenieks.
Jūtas nedroši un apjukuši
Par demokrātiski domājošu musulmani noteikti var uzskatīt nu jau vairāk nekā 10 gadus Latvijā dzīvojošo ēģiptieti, uzņēmēju Abelhamidu Elmariju. Cūkgaļu viņš gan neēd, bet nav ticības radikālis, viņa labākais draugs Ēģiptē bijis tieši kristietis, un arī Latvijā viņš jūtas ļoti labi, viņam patīk Latvijas cilvēki, to strādīgums un precizitāte, mūsu skaistā zeme un kultūra.
Abdelhamids tiekas ar patvēruma meklētājiem, kas nesen ieradušies Latvijā, iepazīstina viņus ar dzīvi Latvijā un ir pārliecināts – mums nav no šiem cilvēkiem jābaidās, viņi paši gan šobrīd svešajā situācijā jūtoties nedroši un apjukuši.
"Viņiem ir vairāk bail no mums, latviešiem. (..) Viņiem ir bijis ļoti garš ceļš ar ģimeni un ar bērniem. Kad viņi šeit atbrauc, viņiem ir depresija. Kara dēļ viņu dzīve ir mainījusies, viņi ir kļuvuši par bēgļiem. Tas ir ļoti grūti - mainīt valodu, visu mainīt. (..)
Viņi nav atbraukuši uz šejieni, lai mainītu Latvijas kultūru, reliģiju. Viņi labprāt paņemtu no Latvijas kultūras, no tradīcijām, no darba kaut ko labu," teica Elmarijs.
Integrācija nebūs vienkārša
Visi Latvijas Radio aptaujātie eksperti gan ir vienisprātis – šis integrācijas process kopumā tomēr būs ļoti sarežģīts un komplicēts.
"Mēs nevaram melot un teikt, ka šī integrācija būs viegla. Mums skaidri jāpasaka, ka tas nebūs vienkārši. Bet baidīt ar to, ka tieši šeit, Latvijā, ir tā vissliktākā situācija, nu absolūti tas tā nav šobrīd, nekādas pazīmes par to neliecina. Ja šeit nebūs liela kopiena, kas ir koncentrēta vienā, piemēram, kaut kādā kvartālā, [tad] tur nevar attīstīties kaut kādas radikālas tendences.
Būtībā Latvijas zeme ir pārāk neapdzīvota, un, prasmīgi virzot šos cilvēkus nodarbinātībā uz pašvaldībām, kurām tiešām ir vajadzīgs tas darbaspēks, to var atrisināt (..)," sprieda Jansons.
Iespējams, svētīgi būtu, ka, risinot jauno situāciju, Latvija kritiski izvērtētu ne tikai Rietumeiropas pieļautās kļūdas ienācēju integrācijā, bet, pirmkārt, pašu valsts neveiksmes cittautiešu integrācijā Latvijas sabiedrībā pēc neatkarības atgūšanas, kurai bija labs un racionāls potenciāls bez radikāli būtiskām kultūras un reliģiju atšķirībām.
