23.jūnijā Lielbritānijā gaidāmais balsojums par to, vai valstij palikt Eiropas Savienībā (ES), vai no tās izstāties, radījis milzum daudz jautājumu par valsts nākotni, neatkarīgi no referenduma iznākuma. Tas arī sašķēlis britu sabiedrību, tāpat radījis nopietnas domstarpības britu vadošo politisko partiju rindās.
- Solījums vēlētājiem
- Kamerons: Izstāšanās – solis nezināmajā
- Balsojums par kontroles atgūšanu?
- Izstāšanos aizstāv bijušais Londonas mērs
- Ekonomiski ieguvēji vai zaudētāji?
- Britu politiskajā dzīvē gaidāmas pārmaiņas
Solījums vēlētājiem
2015.gada priekšvēlēšanu laikā britu premjerministrs Deivids Kamerons paziņoja, ka uzvaras gadījumā viņš izsludinās referendumu par Lielbritānijas turpmākajām attiecībām ar reformētu Eiropas Savienību. Šādi premjers reaģēja uz pieaugošajiem aicinājumiem no konservatīvo deputātu un eiroskeptiski noskaņotās Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas puses, kuri apgalvoja, ka Lielbritānijai nav bijis iespēju paust savu viedokli kopš 1975.gada, kad briti nobalsoja par palikšanu Eiropas Savienībā.
Kamerons vēlēšanās uzvarēja un aktīvi uzsāka darbu pie sarunu procesa ar pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm par to, kādas varētu būt turpmākās attiecības starp Londonu un Briseli. Februāra otrajā pusē pēc ilgām diskusijām tika panākta ilgi gaidītā vienošanās. Tā paredz, ka Lielbritānija varēs ierobežot pabalstu piešķiršanu migrantiem no Eiropas Savienības. Pabalsti migrantu bērniem, kas dzīvo citās valstīs, turpmāk tiks maksāti atbilstoši pabalstu līmenim viņu dzimtenē.
Tāpat Kameronam izdevās panākt izmaiņas Eiropas Savienības līgumos, kuros turpmāk tiks noteikts, ka pants par arvien ciešāku savienību neattieksies uz Apvienoto Karalisti. Un, visbeidzot, ir panāktas garantijas, ka britu uzņēmēji netiks diskriminēti, atrodoties ārpus eirozonas. Tieši par šo reformu plānu jau pēc trijām dienām balsos britu pilsoņi, atbildot uz jautājumu, vai Lielbritānijai ir jāpaliek reformētā Eiropas Savienībā, vai no tās jāizstājas.
Kamerons: Izstāšanās – solis nezināmajā
Jau kopš paša sākuma Deivids Kamerons ir aktīvi uzsvēris, ka valdība iestājas par Lielbritānijas palikšanu Eiropas Savienībā, jo tas atbilst Lielbritānijas ekonomiskajām interesēm un drošībai. Savas kampaņas laikā Kamerons ne reizi norādījis, ka izstāšanās no Eiropas Savienības būs solis nezināmajā.
"Mēs pilnīgi noteikti varam izdzīvot ārpus Eiropas Savienības. Taču jautājums ir, kā mēs spēsim zelt un plaukt. Deviņi no desmit ekonomistiem, Anglijas bankas vadība un Starptautiskais Valūtas fonds apgalvo, ka mūsu ekonomikai tiks nodarīts nopietns trieciens. Tas būs trieciens mūsu darbavietām. Cilvēkiem tas nozīmēs zemāku dzīves līmeni, potenciāli zemākas algas, augstākas cenas veikalos un, jā – iespējams, arī recesiju," norādīja premjers.
Deivids Kamerons arī atkāroti uzsvēris, ka turpmāka palikšana Eiropas Savienībā ir valstiski svarīgs jautājums, norādot, ka politiķiem būtu jāatmet malā ideoloģiskās domstarpības.
Šādam viedoklim piekrīt opozīcijā esošo Leiboristu līderis Džeremijs Korbins. Viņš gadu garumā bijis ļoti kritiski noskaņots par lēmumiem, kuri tiek pieņemti Eiropas Savienībā un viņš joprojām ir kritiski noskaņots par dažādiem trūkumiem. Pēc viņa vārdiem, Eiropas Savienībai ir nepieciešams mainīties, taču šādas pārmaiņas vieglāk ir panākt, strādājot kopā ar Eiropas sabiedrotajiem.
Džeremijs Korbins arī norāda, ka šāda sadarbība iepriekš jau ir nesusi ļoti labus rezultātus: "Tie, kuri aicina 23.[jūnijā] balsot par izstāšanos, apgalvo, ka jau 24.jūnijā mūs gaida milzum daudz jaunu regulu. Šādi noteikumi nekad neizklausās patīkami, taču ja šāds regulējums nodrošina jums garākas brīvdienas, garantē nodarbinātības drošību, aizsargā jūs no diskriminācijas un dod jums iespējas izbaudīt tīru gaisu, tīras pludmales un ilgtspējīgu vidi, tad ir labi, ja šāds regulējums ir."
Referenduma kampaņas pēdējās nedēļās Deivids Kamerons meklēja atbalstu arī citu politisko spēku, piemēram, liberāldemokrātu un zaļo, vidū. Zaļās partijas līdere Natālija Beneta, kura pat neslēpj vēlmi atbrīvoties no konservatīvās valdības, atzīst, ka daudzi no izstāšanās nometnes līderiem savos argumentos nav bijuši godīgi.
"Mums ir jāatzīst, ka daudziem cienījamiem cilvēkiem ir sastāstītas dažādas muļķības. Piemēram, par to, ka imigrācija ir iemesls daudzām mūsu problēmām. Par to, ka zemās algas un mājokļu trūkums ir saistīti ar imigrāciju. Mums ir jāpasaka šiem cilvēkiem, ka jūsu bažas par algām, skolām, slimnīcām un mājokļiem ir pamatotas. Taču šīs problēmas nav radījusi imigrācija vai Eiropas Savienība. Šīs problēmas ir radījusi neveiksmīga valdības politika," saka Beneta.
Balsojums par kontroles atgūšanu?
Viens no aktīvākajiem un skaļākajiem Lielbritānijas valdības kritiķiem un Eiropas Savienības pamešanas aizstāvjiem bijis Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas līderis Naidžels Faražs. Viņš ne reizi vien uzsvēris, ka Deivida Kamerona no Eiropas Savienības panāktās reformas ir nepietiekamas un nenozīmīgas.
"Problēma nav migrantu pabalsti. Problēma ir atvērtas durvis 500 miljoniem cilvēku, kas ļauj valstī gadā iebraukt 300 tūkstošiem migrantu. Un tas viss ar premjerministru, kurš solīja migrāciju samazināt līdz dažiem desmitiem tūkstošiem gadā. Problēma ir tā, ka mēs ik dienu Eiropai kā dalības maksu maksājam 50 miljonus mārciņu un nekas netiek darīts, lai to mainītu. Un vislielākā problēma ir tāda, ka mūsu parlaments un mūsu tiesas nevar noraidīt likumus, kuri ir pretrunā mūsu interesēm. Tieši par šiem jautājumiem cilvēki lems šajā referendumā, nevis par marginālo migrantu pabalstu jautājumu," saka Faražs.
Lai arī sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka izstāšanās kampaņas atbalstītāju vidū tieši imigrācija ir viens no nozīmīgākajiem jautājumiem, Naidžels Faražs uzsver, ka svarīgākais ir britiem atgūt kontroli pār savu valsti: "Ir pilnīgi skaidrs, ka gadījumā, ja mēs nobalsosim par izstāšanos no Eiropas Savienības, mēs varēsim paši valdīt pār savu valsti. Mēs pieņemsim savus likumus un vadīsim savus administratīvos departamentus. Katru dienu ministriem tiek teikts – atvainojiet, ministr, jūs to nevarat darīt, jo tas ir pret Eiropas Savienības noteikumiem. Tas parāda, cik lielā mērā mēs esam atdevuši kontroli pār savu nākotni. Ja mēs nobalsosim par palikšanu, mēs turpināsim būt savienībā, kuras valūta ir uz sabrukuma robežas, kurā imigrācijas krīzes dēļ gada laikā ir ieceļojuši vairāk nekā pieci tūkstoši islāmistu teroristu un kura vēlas, lai Turcija kļūtu par tās dalībnieci piecu gadu laikā."
Izstāšanos aizstāv bijušais Londonas mērs
Tā kā britu politiķiem ir dota brīva izvēle pirms referenduma laikā atbalstīt vienu vai otru nometni, izstāšanās kampaņai savu atbalstu ir pauduši arī daudzi ietekmīgi Konservatīvās partijas politiķi. Ar lielu nepacietību tika gaidīts, kurai no nometnēm pievienosies sabiedrībā populārais, nu jau bijušais Londonas mērs Boriss Džonsons.
Viņš izvēlējās atbalstīt izstāšanos no Eiropas Savienības: "Manuprāt, cilvēki saprot, ka šī ir vienreiz dzīvē radusies iespēja atgūt kontroli no institūcijas, kas ir pati izgājusi ārpus kontroles, tērējot milzīgus britu nodokļu maksātāju līdzekļus un padarot par neiespējamu mums pildīt dažādas lietas, kas valstij būtu jāspēj darīt – kontrolēt mūsu robežas un nodokļu likmes, palīdzēt mūsu enerģijas kompānijām un daudz ko citu."
Borisu Džonsonu bieži vien aptaujās min kā iespējamo Deivida Kamerona pēcteci premjerministra krēslā. Savā kritikā pret premjerministru viņš ir visai ass, norādot, ka tie eksperti, uz kuriem valdības vadītājs atsaucas, savos vērtējumos kļūdās: "Tik daudzi no "palikšanas" nometnes pārstāvjiem, kuri vēlas kratīt pirkstu uz britu cilvēkiem un saka, ka viņi nevar izvēlēties brīvību, ir tieši tie paši cilvēki, kuri 90.gadu sākumā brīdināja par katastrofu, ja mēs izstāsimies no Eiropas valūtu kursa mehānisma. Tie ir tie paši cilvēki, kas brīdināja par katastrofu, ja mēs nepievienosimies eiro. Viņiem nebija taisnība toreiz, un viņiem nav taisnība tagad."
Ekonomiski ieguvēji vai zaudētāji?
Pirmsreferenduma laikā un baidoties no iespējamā "Brexita", uzņēmēji no Lielbritānijas uz citām valstīm jau ir pārveduši aptuveni 65 miljardus sterliņu mārciņu, liecina britu mediju aprēķini.
Deivids Kamerons un viņa atbalstītāji paziņojuši, ka izstāšanās kampaņa faktiski ir palikusi bumbu ar laika degli zem britu ekonomikas.
Taču eiroskeptiski noskaņotais konservatīvo politiķis Džons Redvuds, kurš arī vada Koservatīvās partijas ekonomisko jautājumu komiteju, pārliecināts, ka izstāšanās no Eiropas Savienības nāks britu ekonomikai tikai par labu: "Pirmais, ko mēs darīsim, ir atgūsim vairāk nekā desmit miljardus mārciņu, ko mēs ik gadu maksājam Briselei, lai tā tālāk palīdzētu citām kontinenta valstīm. Tas ievērojami uzlabos mūsu bilanci un mūsu deficīts jau pirmajā gadā samazināsies par piekto daļu. Ar šo naudu mēs varēsim samazināt nodokļus un izmantot šos līdzekļus mūsu prioritātēm, veicinot ekonomisko izaugsmi. Mums būs labākas iespējas tirgoties ar pārējo pasauli un būs lielāka ietekme pasaulē, jo mēs atgūsim savu vietu tajās starptautiskajās institūcijās, kur Eiropas Savienība mums vietu atņēma."
Ietekmīgā izdevuma "Financial Times" vecākais ekonomikas komentētājs Martins Vulfs gan ir pilnīgi pretējās domās: "Pirmkārt, sāksies ārkārtīgas ekonomiskās neskaidrības periods, jo nevienam nebūs skaidrs, kādi būs turpmākie spēles noteikumi. Nevienam īsti nebūs skaidrs, kā mums izstāties no Eiropas Savienības. Būs laiks, kad mēs nezināsim, ko mēs gribam. Un Eiropas Savienība nezinās, ko tā gribēs mums piedāvāt. Otrkārt, ja mēs tiešām izstāsimies, mēs zaudēsim piekļuvi ārkārtīgi labvēlīgajam vienotajam tirgum. Mēs zaudēsim lielāko tirdzniecības partneri, kas no mums pērk aptuveni trīs reizes vairāk, nekā ASV. Ko mēs dabūsim pretī? Pašlaik ir tikai fantāzijas par tirdzniecību ar pārējo pasauli."
Britu politiskajā dzīvē gaidāmas pārmaiņas
Neatkarīgi no referenduma iznākuma jau tagad var droši prognozēt, ka pašu britu politiskajā dzīvē, tostarp arī Konservatīvās partijas iekšienē, notiks milzīgas pārmaiņas. Daži analītiķi pašreizējo cīņu jau nosaukuši par Konservatīvo pilsoņu karu.
Lielbritānijas tieslietu ministrs Aiens Dankans Smits, kurš arī atbalsta izstāšanās nometni, norāda, ka politiķiem un ministriem balansēt starp valdības pozīciju un savu pārliecību nav viegli. Viņš arī pauž, ka priekšā ir ļoti daudz neskaidrību: "Es nedomāju, ka vienošanās, kāda tā ir tagad, kaut ko dramatiski maina. Nevar gan noliegt, ka šādas tādas pārmaiņas ir, un uzmanības vērts ir fakts vien, ka kaut kādas pārmaiņas no Eiropas ir izdevies saņemt. Manas lielākās bažas ir par to, ka tas, kas mums pašlaik ir uz galda, nebūt nav gluži tas, ko mēs vēlāk lietosim. Šos solījumus mēs saņemsim tikai tad, ja mēs nobalsosim par palikšanu Eiropas Savienībā. Problēma ir tāda, ka nav garantijas, ka Eiropas Parlaments negribēs kādas izmaiņas. Nav zināms, kā rīkosies Eiropas Komisija un Eiropadome. Tāpēc mums ir ļoti daudz jautājumu un daudz jautājuma zīmju."
Ja briti nobalsos par izstāšanos no Eiropas Savienību, Lielbritānijai tiks doti divi gadi laika, lai pabeigtu sarunas par turpmākajām attiecībām ar 27 valstu bloku.
Eksperti pieļauj, ka Deivids Kamerons noteikti nevarēs vadīt šādu sarunu procesu un būs nepieciešams kāds jauns sarunu vedējs, kuram ir sabiedrības uzticības mandāts.
Iespējams, tas varētu būt Boriss Džonsons vai Kamerona ilggadējs līdzgaitnieks Maikls Gouvs. Ja šādai personai tiks piešķirtas pietiekami lielas pilnvaras, Kameronam pat ir iespējas noturēties premjerministra krēslā.
Taču Deivids Kamerons joprojām ir pārliecināts par savu uzvaru un par demisiju nedomā, lai arī tādu partijas vadības maiņu jau ir ierosinājuši vairāki ietekmīgi Konservatīvo partijas deputāti.
Kā norāda politikas komentētājs Deivids Vinss, Kameronam gan nav arī vīzijas par valsts nākotni: "Ja premjerministrs domā, ka viņš varēs iebiedēt Lielbritānijas iedzīvotājus, liekot viņiem izdarīt izvēli, viņš nerīkojas pareizi. Viņam nav skaidras vīzijas, bet visi piedāvājumi skan kā šausmu stāsti. Pēdējo nedēļu laikā cilvēki ir sākuši tam redzēt cauri. Mums bija brīdinājumi par Trešo pasaules karu. Kas būs tālāk – zombiju apokalpise? Premjerministrs pašlaik ir kā pārsprādzis ziepju burbulis."
Savukārt komentētājs Džons Vaits norāda, ka Deivids Kamerons kārtējo reizi ir pierādījis, ka ir visai atrauts no vienkāršajiem vēlētājiem un pats būs vainojams tajā, ja viņa kampaņa cietīs sakāvi. "Mēs redzējām 2014.gada Skotijas neatkarības referenduma kampaņas atkārtošanos. Deivids Kamerons vadīja vienu no sliktākajām kampaņām, ko šī valsts ir redzējusi. Lai mēģinātu piešķirt savai kampaņai enerģiju, viņš apvienoja dažas no sliktākajām un visvairāk diskreditētajām balsīm, kā, piemēram, lielo uzņēmumu īpašniekus, banku vadītājus un ārvalstu līderus. Šī kampaņa ir pilnībā atrauta no vienkāršajiem iedzīvotājiem, tā nevienu neiedvesmo un izceļas tikai ar iebiedēšanu. Jā, premjers ir panikā, un tam ir savi iemesli."
