Labējo populistu partija, pret imigrantiem noskaņotā "Alternatīva Vācijai", kurai paredz iekļūšanu Bundestāgā, ir fenomens uz Vācijas politiskās skatuves. Kas ir tās panākumu pamatā? Un kāpēc tā tomēr ir tik neveiksmīga, ja salīdzina ar labējiem populistiem Francijā vai Holandē?
Nav iespējams ielūkoties cilvēku galvās, lai iztēlotos šo sajūtu. Taču katrā ziņā tai jābūt diezgan nepatīkamai.
Samierināties, ka novēršas draugi un paziņas. Pieciest, ka jāaturas no vaļsirdīgām sarunām par politiku, ja vien pretimsēdētāji krogā pie alus kausa vai klausītāji kādā akadēmiskā diskusijā nav līdzīgi domājošo pulciņš. Citādi jārēķinās, ka sarunas biedri pat īpaši necentīsies diskutēt. Drīzāk: "sodīs" klusējot. Savās galvās ierindojot kādā no "plauktiņiem": nacionālists, nacists, galēji labējais, ekstrēmists. Savukārt internetā pels skaļi, bez jelkādas iejūtības.
Apmēram tā Vācijā varētu justies cilvēki, kas atklāti atbalsta labējo populistu partiju "Alternatīva Vācijai" (AfD).
Protams, ne visur tā tas ir. Austrumvācijā, kur mājo lielākā daļa "AfD" auditorijas, tās atbalstītāji var justies nesalīdzināmi ērtāk nekā Rietumos. Bet tomēr arī tur ir klātesoša šī stigmatizējošā sajūta.
Par spīti tam, par "AfD" šobrīd gatavi balsot ap 10 procentiem iedzīvotāju. Līkne pēdējos mēnešos ir lejupejoša. Tomēr "AfD", lai arī ar lielu atstarpi no sociāldemokrātiem un kristīgajiem demokrātiem, joprojām ir trešā populārākā. Tiesa, šis ir anonīmās aptaujās iegūts cipars. Atklāti aizstāvēt savas simpātijas "AfD" droši vien visi nebūtu ar mieru.
Izaicinājums identitātei
Neatkarīgi no tā, vai "AfD" rezultāti vēlēšanās būs izcili vai vāji, tā jau tagad mainījusi politisko klimatu Vācijā.
"Veco partiju" politiķi, pieņemot lēmumus un veidojot stratēģijas, ar to rēķinās tik ļoti, it kā "AfD" frakcija Bundestāgā jau sen sēdētu.
Taču ir runa ir par vēl kādām, vēl lielākām pārmaiņām - izaicinājumu, kuru "AfD" met vācu identitātei.
Nelokāms pacifisms, antiautoritārisms, anticentrālisms, cieņa pret minoritātēm, atvērtība svešajam. Tās ir idejas, uz kuru pamata, pārvērtējot nacistisko pagātni, šī identitāte konstruēta. No tām izauguši valsts šodienas panākumi.
Teicienu "būt lepnam par to, ka neesmu lepns" - tik savdabīgo lepnuma formu, kāda, iespējams, nav raksturīga nevienai citai tautai– nemēdz skandēt skaļi. Taču tā būtībā caurvij teju visas dzīves jomas. Ne tikai atturīgo ārpolitiku. Pat piezemētā pēckara arhitektūra vai karogu izkarināšanas kultūra vien reizi gadā, tikai futbola čempionāta laikā, ir ar to saistīta.
Tas nenozīmē, ka praksē nebūtu citādi. Piemēram, ka kandidāti darba intervijās netiktu šķiroti pēc izcelsmes un akcenta, priekšroku dodot vāciešiem, ka nebūtu dzīvokļu izīrētāju, kuri "ne-vāciešiem" mājokļus kategoriski neizīrē. Taču atklāti to darīt pieder ļoti sliktam tonim.
Tos, kas peļ savus tautiešus, "AfD" atbalstītājus, diez vai nopietni uztrauc, ka šī partija varētu iegūt lielu faktisku ietekmi politikā.
Pirmkārt, viņus biedē pati parādība, ka tik īsā laikā tik jauna un neliela partija (vien ar 26 000 biedriem) spējusi publiskai apšaubīšanai izlikt fundamentālas vērtības. Tādas, par kurām jau pirms desmitgadēm noslēgta plaša, ar lielu darbu panākta sabiedriska vienošanās.
Turklāt dīvains ir apstāklis: ne jau tam tika dibināta "AfD". Tās ceļš sākās pilnīgi citādi nekā izvērties šobrīd.
Sākās ar profesoriem un eirozonu
Tā bija kāda vasaras diena Berlīnē 2013. gadā, pāris mēnešus pirms iepriekšējām parlamenta vēlēšanām Vācijā, kad mums, nelielai ārvalstu žurnālistu grupai, bija iespēja iztaujāt vienu no "AfD" dibinātājiem. Tolaik tā bija kas svaigs un skandalozs. "Profesoru partija" - tā viņus dēvēja liberālo intelektuāļu, eiroskeptisku ekonomikas profesoru dēļ, kuri veidoja "AfD" kodolu.
Īsti nopietni gan to uztvēra retais. Uz ātru roku, dažus mēnešus pirms vēlēšanām sadiegta partija? Lai tā spētu ielauzties Vācijas partiju ainavā, kas iecementējusies jau desmitgadēm? Cik naivi. Tāpēc tikšanās ar "AfD" pārstāvi drīzāk solīja atslodzes mirkli uz nopietnāku tēmu fona.
"Aleksandrs Gaulands. Publicists no Potsdamas," tā ar sevi toreiz iepazīstināja mūsu sarunas biedrs. Septiņdesmit divus gadus vecs, drukns kungs vecmodīgā britu stila tvīda žaketē. Juridisko zinātņu doktors ar labām manierēm, bijušais Kristīgo demokrātu partijas biedrs vairāk nekā četrdesmit gadu, ar pieredzi arī valsts sekretāra amatā.
Runāja Gaulands par eirozonu, partijas tā brīža vienīgo tēmu. Jārīkojas izlēmīgāk, vāciešiem jāsāk aizstāvēt savas intereses, viņš uzsvēra. Taču prasību "izsviest" Grieķiju un citas dienvidvalstis no eirozonas jeb priekšlikumu, ar kuru "AfD" bija izpelnījusies tik lielu uzmanību, viņš noliedza. Partijai tādu vēlmi piedēvējot, bet tas ir pārpratums. Varbūt eirozona jāpamet Vācijai. Varbūt eiro jālikvidē pavisam, sprieda Gaulands. Varbūt jāievieš vairāk tiešās demokrātijas. Variantu esot daudz.
Kopš šī brīža aizritējuši gandrīz četri gadi. Aleksandrs Gaulands, "AfD" priekšsēdētāja vietnieks, joprojām valkā tās pašas vecmodīgās žaketes. Taču nu viņa seju zina ikviens, kurš kaut cik interesējas par politiku. Viņš ir Brandeburgas landtāga deputāts un frakcijas vadītājs. Viņa "AfD", kurai prognozēja izčākstēšanu tikpat ātri, kā tā uzzibsnījusi, pārstāvēta jau 10 no 16 Vācijas pavalstu parlamentiem.
Ziemas diena pie PEGIDAs
Aleksandrs Gaulands ir teju vienīgā seja, kuri partijā palikusi no "profesoru laikiem". Citi intelektuāļi saķildojušies un, šausminādamies par izaudzināto "čūsku azotē", partiju pametuši. Eirozonas tēma pieder aizmirstībai. Zilā emblēma ar sarkano bultu jeb "AfD" logo šodien simbolizē gandrīz tikai protestu pret bēgļiem, bailes no islama un "vācu identitāti" pretstatā "svešajiem".
Bildēs, kas ilustrē "AfD" pagrieziena punktu, Aleksandrs Gaulands tērpies nevis tik ierastajā tvīda žaketē, bet gan garā, brūnā mētelī. Ziemas dienā, pirms diviem gadiem, viņš stāv antiislamizācijas kustības PEGIDA ("Patriotische Europäer gegen die Islamisierung des Abendlandes" - "Patriotiskie eiropieši pret Rietumu islamizāciju") tūkstošgalvainā demonstrācijā pret Vācijas "islamizāciju" Drēzdenē. Nē, viņš nepiedalās. Nostājies maliņā. Atbraucis pavērot. Gribot saprast, par ko norūpējušies šie ļaudis. Nekādus radikāļus vai ksenofobus tur neesot manījis. Un, kā Gaulandam izskatoties, partijai "Alternatīva Vācijai" ar PEGIDA apmēram ir pa ceļam.
Tas bija laiks, kad attieksmē pret PEGIDA medijos un politikā modē bija nevis vienkārši nosodoša, bet gan augstprātīgi izsmējīga attieksme. Ne mazums no tās organizatoriem esot kriminālisti, neonacisti un antisemīti, teica, piemēram, toreizējais vicekanclers Zigmars Gabriels. Vēlāk viņš savu pozīciju mīkstināja un pats ieradās Drēzdenē, lai darītu ko līdzīgu kā Gaulands – mēģinātu ar šiem cilvēkiem runāt. Bet bija jau par vēlu. Brīvo nišu bija aizņēmusi "AfD". Pēc tam nāca migrācijas krīze un Angelas Merkeles atvērto durvju politika. "AfD" pat nekas vairs īsti nebija jādara, vien jākritizē kanclere, un straumes reitingus nesa taisni augšup.
Bet varbūt otrādi: niša pārņēma partiju? Vai "AfD" pati vairs spēj kontrolēt, kas piepulcējas tās atbalstītāju rindām? Cik tur ir vīlušos pilsoņu no "politiskā centra", un cik – neonacistu no Nacionāldemokrātiskās partijas? Vai tās pozīcijas maiņa bija plānota vai vienkārši ļaušanās straumei?
Nekā radikāla - vien "kļūdas" un "pārpratumi"
Lieta, kas līdz šodienai palikusi nemainīga, ir Aleksandra Gaulanda runas stils. Kā viņš tolaik noliedza partijas radikālos priekšlikumus par eirozonu, tā viņš šodien distancējas no radikāliem izteikumiem par imigrantiem.
Šī metode kļuvusi par visas "AfD" stratēģiju.
Vācijas futbola izlases aizsargs, melnādainais Džeroms Boatengs "kā futbola spēlētājs ļaudīm šķiet lielisks. Bet viņi negrib, ka kāds Boatengs dzīvotu viņiem kaimiņos", saka Gaulands.
"AfD" vadītāja Frauke Petrija saka: kontrolējot bēgļu pārvietošanos pāri robežai, vajadzības gadījumā jālieto šaujamieroči. Bjerns Heke, cits "AfD" vadonis, publiski uzstājoties, paziņo: piemineklis Berlīnē holokaustā nogalinātajiem ebrejiem ir "kauna piemineklis".
Tātad - tāds ir "AfD" viedoklis. Nē, izrādās, nav vis. Patiesībā tās ir tikai "kļūdas" un "pārpratumi".
Gaulands lāgā neatceras, ka būtu ko teicis par Boatengu. No futbola neko nesaprotot, nevienu negribējis aizskart, runājis tikai par cilvēku tieksmi uz dzīves telpu, kurā nav pārāk daudz iebraucēju. Petrija neatbalsta šaujamieroču lietošanu, viņas vārdi esot izrauti no konteksta. Heke par pieminekli neveiksmīgi izteicies. Tā sanācis. Nu savus vārdus nožēlo.
Mērķtiecīgi provocēt, pārkāpt robežas, satricināt tabu, bet pēc tam pasludināt to par "kļūdu".
Šo taktiku partija pat īpaši vairs neslēpj. Tā aprakstīta tās atklātībā nākušajā priekšvēlēšanu cīņas stratēģijā.
Bet kāpēc gan vajadzīga šāda lavierēšana? Kādēļ vācu labējie populisti savas provokācijas nevarētu veikt, tā teikt - "paceltu galvu"? Runāt skraidrāku valodu: kā Orbans, Lepēna, Vilderss, Tramps?
Atbilde: tās nolūks ir censties piesaistīt divas vēlētāju grupas uzreiz. Ar "radikālo versiju" aizkustināt ļaudis, kuri jau ir galēji labēji noskaņoti. Turpretī ar "kļūdu atzīšanu" pēc tam – tā saucamos politiskā centra vēlētājus.
Tādus, kuri ir neapmierināti un svārstīgi. Viņi spiesti nodomāt: "Radikālajā variantā izklausās vājprātīgi. Bet maigajā - sava taisnība taču tur ir."
Var atbildēt arī vienkāršāk - tāpēc, ka viņi neatrodas Ungārijā, Francijā, Holandē vai ASV. Viņi par balsīm cīnās tanī dīvainajā, netipiskajā sabiedrībā, kur joprojām tik daudzi lepojas ar to, ka nav lepni. Kur pat doma par atgriešanos "nacionālismā" daudziem liek pacelties asinsspiedienam.
Un, kā var manīt sarunās ar "AfD" potenciālajiem vēlētājiem, pat viņi ne vienmēr ir brīvi no šīs neomulīgās šaubu sajūtas: "Vai es tiešām daru pareizi?" Un kas zina, vai pašas partijas līderi no tās vienmēr ir brīvi? Viņi taču auguši tajā pašā sabiedrībā. Gājuši tajās pašās skolās, studējuši tajās pašās universitātēs.
Varbūt šie noskaņojumi mainīsies. Tomēr pagaidām tā ir viena no "AfD" galvenajām problēmām un lieta, par ko klusi apskaust "kolēģus" Francijā vai Holandē.
