Ja cūku būtu mazāk, slimība tik strauji nevarētu izplatīties. 90% no inficētajām mežacūkām iet bojā no šīs slimības, tāpēc medniekiem jāsaprot, ka viņu hobijam var tikt pielikts punkts, ja netiks ievērotas elementāras higiēnas prasības medību laikā.
"Medniekiem faktiski jārēķinās ar sliktāko. Meža cūkas kā suga neizzudīs, bet medības var uz ilgiem laikiem vai pat vairākiem desmitiem gadu būt neaktuālas, jo cūku skaits samazināsies tik ievērojami, ka medīt vairs nebūs ko," LTV raidījumam "Vides fakti" stāsta Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis.
Mežacūka ar mēri var inficēties, nolaizot nošautā dzīvnieka asinis vai apēdot upura iekšējos orgānus. Tas nozīmē, ka medniekiem ir jāaizmirst par dzīvnieku dīrāšanu mežā. Tas jādara speciālās telpās un tas nebūt nav ekskluzīvs pasākums.
Medījumu pirmapstrādes vietas "Strautiņi" īpašnieks Agris Riba raidījumam "Vides fakti" stāsta, ka šādu medījamo dzīvnieku pirmapstrādes vietu nav sarežģīti iekārtot: "Ir nepieciešami tikai daži nosacījumi. Pirmām kārtām, tā ir normāli mazgājama grīda, sienas, apgaismojums, ūdens, elektrība. Tātad flīzēm jābūt gan uz grīdas, gan uz sienām. Tāpat nedrīkst aizmirst par kanalizāciju."
Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāvis Mārtiņš Seržants informē, ka ļoti svarīgi ir medījumu blakusproduktus neatstāt mežā, jo iekšējie orgāni un citi blakus produkti var būt kā avots dažādu infekcijas slimību ierosinātājiem, piemēram, trihinelozei, kā arī klasiskajam un Āfrikas cūku mērim: "Es ceru, ka daļēji tas tiek ievērots, bet galvenokārt mednieki to neuzskata par nozīmīgu risku, bet tieši šis ir galvenais izplatīšanās risks, tā ir galvenā bumba ar laika degli."
Mednieks Ivars Koloda zina teikt, ka no infekcijas slimību viedokļa ir svarīgi, kur šīs asinis aiztek. Ja tās aiztecēs pa upi uz jūru, tad, protams, slimība izplatīsies strauji. Ja asinis būs savāktas noteiktā rezervuārā, tad ir vieglāk rezervuāru apstrādāt ar dezinfekcijas līdzekļiem.
Pēc dzīvnieka nodīrāšanas nevajadzētu aizmirst par apģērba un apavu dezinfekciju, lai asinis neiznestu ārpus telpām, un noteikti jāiztīra automašīna.
Šogad pirmapstrādes vietu izveidei būs pieejams arī speciāls Eiropas Savienības finansējums, lai gan Eiropas naudu šādām aktivitātēm iespējams iegūt jau tagad dažādu citu programmu ietvaros.
Dabas aizstāvjiem nepatīk, ka tiek šauti meža zvēri, tomēr šobrīd meža cūku izšaušanu apturēt nevienam nav pa spēkam. Diemžēl lielais mežacūku blīvums ir būtisks papildu veicinātājs Āfrikas cūku mēra izplatībai.
"Mežacūka līdz 18. gadsimtam bija diezgan parasts faunas elements, bet tad kļuva vēsāks klimats ar bargākām ziemām. Tika izcirsti ozolu meži, kas nodrošina barošanās apstākļus mežacūkām neatkarīgi no augsnes sasaluma, tad viņu skaits krasi samazinājās, un 19. gadsimtā mežacūka Latvijas teritorijā vairs nebija pastāvīgs iemītnieks," raidījumam stāsta zoologs Jānis Ozoliņš.
Tātad cilvēku darbības rezultātā mežacūkas no Latvijas teritorijas vienkārši tika izspiestas ārā. Mežacūkas pie mums atgriezās vien 20. gadsimtā pēc Otrā pasaules kara, un tas saistās ar mednieku interesēm. Mežacūkas kļuva par vieglu mērķi, un ziemā tās ir viegli piebarojamas.
Mežacūku atgriešanas Latvijā un to lielais skaits šobrīd ir nevis mātes dabas pirksts, bet gan cilvēku roku darbs.
Ozoliņš piebilst, ka padomju periodā bija normas uz lielajiem pārnadžiem – aļņiem, staltbriežiem, ko vajadzēja nodot valsts sagādei: "Mežacūkām šādas normas nebija un tas bija pašu mednieku saimniekošanas objekts - cik izaudzēsi, tik arī pats nomedīsi un apēdīsi."
Pat šajā ziemā Vidzemē bija vairāk kā pusmetru sasalums un mazajiem sivēniem būtu ļoti grūti iegūt barību, ja nenotiktu papildus piebarošana.
