„Es pats arī esmu redzējis rūsu, jāsaka gan, ka man ir tādas bērnības atmiņas no rūsas un ļoti labi zinu, ka mamma vienmēr ar tādu nepatiku skatījās uz šo parādību un vienmēr noteica - maitā kartupeļus, maitā kartupeļu ziedus,” pirmo sastapšanos ar rūsu atceras Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts.
Rūsu varētu raksturot kā gaismas uzplaiksnījumu debesīs, kas atgādina fotoaparāta zibspuldzes vairākkārtēju zibināšanos debess pamalē, skaidro ģeogrāfijas zinātņu doktors Raimonds Kasparinskis:
Rūsa ir laika apstākļu parādība, tā veidojas atmosfēras zemākajā slānī - troposfērā, kas ir slānis no piezemes līdz pat 10 km augstumam, un šajā slānī veidojas ūdens tvaiks jeb tā saucamie mākoņi, un rūsa ir saistīta ar pērkona negaisa mākoņiem.
Lai gan rūsa saistīta ar negaisa mākoņiem, zibens un pērkons rūsas laikā nav novērojams. Tik vien kā sarkandzelteni uzplaiksnījumi debesīs.
„Rūsa veidojas zibens izlādes laikā, kas norisinās bez skaņas. Un krāsa rūsai var būt dažāda. Līdz ar to ir arī cēlies šis te rūsas nosaukums, ka tā var būt rūsas krāsā - brūngani sarkanīga krasa, gaiši pelēka, gaiša krāsa. Un rūsas krāsa ir arī dažāda atšķirībā no novērojuma brīža, kad mēs to novērojam - vai no rīta vai vakarpusē, vai dienas vidū. Šo te krāsu dod arī saules krišanas leņķis,” skaidro Raimonds Kasparinskis.
Piemēram, sarkanie gaismas uzplaiksnījumi debesīs veidojas brīdī, kad kondensācijas kodoli jeb ūdens pilītes gaisā ir liekāka izmēra, un Saules krišanas leņķu ietekmē zibens izlāde šķiet sarkanīgāka. Taču šādu dabas parādību varam vērot tikai rudens un vasaras izskaņas laikā:
„Nu un tas ir saistāms vienkārši ar to, ka šie pērkona negaisa mākoņi vairs nesasniedz nepieciešamo biezumu, apmēram kādus 8 - 10 km, kad ir jau tāds pērkona negaiss kārtīgs ar troksni un krusu. Un šis mākoņu augstums ir relatīvi zems, aptuveni 5-7 km augstums, un tad šādos apstākļos arī veidojas zibens izlāde.”
Rūsa ir interesējusi arī senos latviešus, kas šo dabas parādību ir iekļāvuši folklorā un veltījuši tai vairākus ticējumus. Piemēram - ja rūsa plandās, tad tā kartupeļiem ziedus maitā un lapas paliek brūnas.
„Parasti no rūsas tā kā baidījās un pārsvarā gadījumos uzskatīja par tādu ne visai labo lietu. Lai gan tai pašā laikā ir diezgan daudz ticējumu par to - ja zibeņo, bet nav skaņas, tad Dievs sēj sēnes. Un arī vairākos novados bijuši tādi ticējumi - ja ir rūsa, tad būs sēnes un laba sēņu raža. Un arī vēl tiek minēts par to, ka rūsa briedina ražu,’ stāsta Andris Kapusts.
Tomēr tai pašā laikā pret rūsu ieturēta bijība. Proti, rūsas nenosakāmais veidols, kā norāda Andris Kapusts, senajiem latviešiem rosinājis asociācijas ar veļu pasauli:
„Acīmredzot šeit cilvēks tā kā intuitīvi, tādā mītiskā plānā, ja mēs runājam, viņš tomēr jūt, ka tas varbūt kādā ziņā ir saistīts ar viņsauli. Tātad kaut kur tur aiz apvāršņa viņsaulē kaut kas notiek, kam ir šis uzplaiksnījums, kaut kāds atspulgs debesīs, bet mēs īsti nezinām, kas tur notiek un kā. Un tā kā no viņsaules mēs mazlietiņ mēs bīstamies, tad līdz ar to tam ir tāda baiļu sajūta klāt.”
Iespējams, rūsa varētu būt kā vēstnesis, kas liecina, ka rudens un veļu laiks vairs nav tālu aiz kalniem.
