Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele atzīst, ka līdz ar klimatiskajām pārmaiņām arvien grūtāk nodalīt pavasara sēņu laiku no vasaras. Tradicionāli par pavasara sēnēm atzīst bez pareizas apstrādes indīgās bisītes, lāčpurnus jeb murķeļus un ķēvpupus, kuras lielākoties vairs neaug, taču atsevišķās vietās vēl atrodamas.
„Tā nobīde gadalaikos pa Latviju ir kādas divas nedēļas. Piemēram, Siguldā pat dažādos Gaujas krastos, vai tā ir dienvidu vai ziemeļu nogāze, var vērot, ka atšķiras apstākļi par vairākām nedēļām,” stāsta Dāniele. „Dažādas kaussēnes aug pavasarī un turpina augt tagad. Viena no maija beigu un jūnija sēnēm ir maija auzene – skaista, viscaur balta cepurīšu sēne, izteikti smaržo pēc miltiem. Tā ir cepamā sēne, lapu koku mežos un parkos atrodama. Tepat Rīgā lielās masās parasti atrodama, arī Mežaparkā,” skaidro mikoloģe.
Beku, gaileņu un bērzlapju raža vasaras laikā būs atkarīga no laika apstākļiem. Proti, tās būs, ja neuznākšot liels sausuma un karstuma periods. Taču jau patlaban pilsētas urbānajā vidē ir atrodama uz kokiem parkos augošā ēdama sēne – parastā sērpiepe.
„Koši dzeltena, salīdzinoši ar citām piepēm mīksta piepe, kas ir arī ēdama, aug uz lapu kokiem,” Daniele raksturo sērpiepi. „Patiesībā šo sēni nevar sajaukt ne ar ko citu, jo nekas līdzīgs uz kokiem neaug. Sērpiepi var cept vai gatavot kā maltās gaļas mērci, samaļot gaļas mašīnā, tikai jāskatās, lai tā nav pāraugusi. Tāpat jāņem vērā, ka uz ozoliem augošā ir ar rūgtenu garšu, bet uz vītoliem augošā ir skābena,” viņa ieskicē atšķirības.
Sēņu eksperte atgādina, ka arī šajā sezonā iespējams uzdurties indīgām sēnēm, kuras var sajaukt ar kādām citām pavasara ēdamajām sēnēm. „Vēl tāda bīstama šajā laikā var parādīties - dažādas šķiedrgalvītes: mazas sēnītes ar smailām cepurītēm, bet viena no šīm sēnēm – patujāru šķiedrgalvīte - ir samērā liela,” uzsver Dāniele. „Kamēr jauna, tā ir arī balta, bet atšķirībā no iepriekšminētās auzenes - viņai pieskaršanās vietā ātri veidojas ķieģeļsarkani plankumi, un tā ir ļoti bīstama indīgā sēne. Un, ja kādam ir šaubas, ka to auzeni pārāk labi nepazīst, tad tās nevajadzētu vispār lasīt,” pauž sēņu eksperte.
Tāpat muzejam šomēnes ziņojuši vairāki iedzīvotāji Pierīgā, kas jau atraduši dažviet saaugušas bērzu bekas un baravikas. Mikoloģe Inita Dāniele gan norāda, ka tie ir atsevišķi gadījumi, kas nav nekas neparasts, jo pa kādai bekai sēņotāji maijā konstatē ik gadu.
