Latvijas teritorijā plūst vairāk nekā 700 lielu un mazu upju. Saimnieciskā darbība vai arī cilvēku bezrūpība apdraud dažu upju eksistenci. „Par to, ka upes ir sliktā stāvoklī, nākas diemžēl piekrist. Un viena no pazīmēm - braucot pa ceļu, mēs redzam, ka paralēli ceļam ir tāda zaļa koridora josla, kas patiesībā ir upe, kas aizaugusi ar kokiem tā, ka upi mēs vairs neredzam,” norāda hidrobioloģe Loreta Urtāne.
Baltalksnis ir īstens upju ienaidnieks, jo izraisa augsnes eroziju. Daudzas upju piekrastes steidzami jāattīra no šī koka audzēm. Problēma ir tā, ka baltalksnim ir blīva lapotne. Zem viņa velēna lēnām iznīkst.
„Nevērība pret mūsu valsts upēm ietekmē vērtīgo zivju sugu populāciju. Viena no tādām ir forele, kas nārsto tieši mazajās upēs,” akcentē hidrobiologs Andris Urtāns. „Mazās foreļu upes visas tiek aizmirstas. Tās aizaug, un ir vesela rinda citu problēmu šais mazajās foreļu upēs. Un viņas ir lielo upju sastāvdaļas,” akcentē Ventspils Makšķernieku kluba pārstāvis Andris Norītis.
Arī upes var saslimt un tām ir nepieciešama aprūpe. Šīs funkcijas jāpilda ne tikai attiecīgajiem dienestiem, bet arī privātpersonām, kam pieder tuvējā teritorija. 25 gadus valsts neizrādīja interesi par upju stāvokli. „Tāpēc, ka nevienam īsti neinteresē, izņemot plānprātiņus, kas ar maziem spiningiem tur staigā un mēģina savu veselību sabojāt pa tiem bebru salauzumiem,” ironizē vides pētnieks un žurnālists Māris Olte.
Entuziasti, kuru vidū ir makšķernieki, ekologi, zinātnieki un žurnālisti, sapratuši, ka vairs nav atlicis daudz laika, un sākuši pievērst uzmanību šai problēmai, meklējot risinājumus. „Visi ir sabaidīti no tā apzīmējuma “Aizsargāts”. Tas jau nenozīmē, ka aizsargājams un neko nedarām. Skaidrojam cilvēkiem, ka aizsargjosla ir pret piesārņojuma iekļūšanu upēs un apsaimniekošanai,” piebilst hidrobiologs Andris Urtāns.
Dabas aizstāvji pauž gatavību rīkoties, jo tic, ka apvienojot spēkus, viss izdosies un upes dāsni pēc tam mums par to pateiksies.
