Lielākā aļģu koncentrācija novērota Baltijas jūrā uz dienvidrietumiem no Somijas un uz rietumiem no Igaunijas salām. Jūrā pie Kurzemes rietumkrasta iespējama zema zilaļģu koncentrācija, savukārt Rīgas līcī ūdens ir tīrs, neskaitot aļģes vietām piekrastē, kur tās aug katru vasaru.
Pašreizējie laikapstākļi - pārsvarā saulains un silts laiks, kā arī lēni vēji un mazi viļņi - veicina aļģu vairošanos. Sagaidāms, ka tuvākajās dienās arī Latvijas piekrastē, kā arī iekšzemes ūdenstilpēs aļģu kļūs arvien vairāk. Taču ne visas aļģes ir zilaļģes, un ne visas zilaļģes ir bīstamas.
Kaitīgas vielas jeb toksīnus, kas var izraisīt saindēšanos un pat nāvi, ja tiek iedzerts piesārņots ūdens, izdala vairākas zilaļģu sugas. To, vai zilaļģes konkrētajā vietā ir toksiskas, nevar noskaidrot pēc izskata, nepieciešams veikt laboratoriskus testus. Tādēļ jāizvairās no jebkādas saskares ar ūdeni, kurā ir zilaļģes.
Neliels daudzums zilaļģu izskatās kā mazi zaļi vai dzeltenīgi punktiņi, kas peld ūdenī. Saulaina laika un lēna vēja apstākļos tās strauji savairojas, un ūdens var pārklāties ar zaļganīgu plēvi. Ūdens var iekrāsoties arī brūnā vai dzeltenīgā krāsā un iegūt nepatīkamu smaku un zupai līdzīgu konsistenci.
Ar zilaļģēm piesārņotā ūdenī nedrīkst peldēties, ūdenim nedrīkst laist klāt bērnus un dzīvniekus. Šādu ūdeni nedrīkst izmantot nekādiem nolūkiem, jo pat pēc uzvārīšanas toksīni nepazūd. Ja tomēr notikusi saskare ar zilaļģēm, nekavējoties jānomazgājas tīrā ūdenī, var lietot aktivēto ogli, smagas saindēšanās gadījumā jāsazinās ar mediķiem. Par bīstamo situāciju, kas izveidojusies ūdenstilpē, jāinformē vietējā pašvaldība.
Cilvēku saindēšanās ar zilaļģēm notiek ļoti reti, jo ūdens piesārņojums ir acīmredzams; visbiežāk cieš dzīvnieki.
Zilaļģu masveida savairošanās jeb ziedēšana Latvijā parasti notiek ezeros un dīķos, kā arī upju līčos, kur nav straumes.
