Vimba ir karpu dzimtas zivs, tās ķermenis ir slaids un sānos nedaudz saplacināts, mugura zilganpelēka, bet sāni sudrabaini. Parasti vimbas uzturas baros un dzīvo jūrā, tomēr mēdz būt atrodamas arī upēs, kur notiek nārstošana.
“Ne katra zivju suga tiek augšā pa šāda veida šķērsli. Kā mēs redzam paši savām acīm, tad neveiksmīgo mēģinājumu ir daudz. No otras puses, zivju monitoringa laikā mēs atrodam vimbas mazuļus arī augšpus rumbas – tas nozīmē, ka daļa no tām pārvar ūdenskritumu un veiksmīgi vairojas.
Galvenais ir tas, ka zivij ir jātrāpa samērā precīzi tajā ūdens mēlē, kas krīt no ūdenskrituma, lai tā spētu uzsākt peldēšanas kustības, iet pāri.
Mēs redzam, ka tās izvēlas tādas vietas, kur ūdenskritums varbūt nav tik stāvs, kur ir drusku slīpums. Instinkts tās mudina turēties galvenajā straumē. Piemēram, ļoti garā posmā nelec vispār neviena zivs, kamēr 20-30 metru platā gabalā viņas lec nepārtraukti,” skaidro ihtiologs Jānis Birzaks.
Vimbas nav vienīgās zivis, kurām raksturīga spēja pārvarēt dažādus šķēršļus. Labi peldētāji ir arī lasis un taimiņš, kuru nārsta periods ir rudenī.
“Faktiski jebkurš šķērslis zivju nārsta migrācijai rada nevajadzīgu stresu.
Tas ir pārbaudīts eksperimentāli zivju ceļos. Ja zivīm šķērslis ir par grūtu, tām tiešām var būt vairošanās problēmas, tās pat var tajā gadā nenārstot,” stāsta ihtiologs.
Nārsta laikā vimbām vērojamas vizuālas izmaiņas. “Tās iegūs košāku ķermeņa krāsojumu, tēviņiem sevišķi izteikti tumši sāni, spuras kļūst košākas, tāds kārtīgi oranždzeltenas, ķermeņa virsma kļūst raupja. Savukārt pēc nārsta tās ir tādas tievas, izkāmējušas, visa enerģija atdota,” stāsta Birzaks. Lielākā daļa tad dodas atpakaļ uz jūru uzlabot fizisko stāvokli, uzbaroties un ieceļot upē nākamgad atkal.
Vimbu nārstošana ir atkarīga no ūdens temperatūras un piemērotākā būtu aptuveni 12-14 grādi. Šobrīd tās meklē ceļu uz labākajām nārsta vietām Ventas augštecē.
“Ikri piestiprinās pie gultnes, pie kādiem žagariem, ūdens augiem un tur arī attīstās, līdz izšķiļas kāpuri. No kāpuriem izaug vimbas mazuļi, pirmās vasaras beigās viņi ir tādi 5-6 centimetrus gari, kādreiz pat mazāki. Pēc tam to jau upē vairs nav, agrā pavasarī migrē uz jūru,” skaidro Jānis Birzaks.
Vimbas mēdz uzskatīt par garšīgām, tomēr asakainām zivīm, un pēdējo gadu laikā pieprasījums pēc tām ir krities. “Salīdzinot ar padomju laikiem, komercvērtība tām ir samazinājusies. Iespējams, mainās kulinārijas tradīcijas, ēšanas tradīcijas. Vimba tomēr ir ļoti asakainia tās ir jāmāk pagatavot, iespējams, mūsdienās ne visi to prot un vēlas darīt,” stāsta ihtiologs.
Blakus vimbām Ventā nārstošanai gatavojas arī nēģi. Nēģi no jūras dodas uz upēm, tur arī ziemo, bet vēlāk pavasara otrajā pusē meklē mazās upītes, lai nārstotu. Visbiežāk tas notiek Ventas, Salacas, Gaujas un Irbes pietekās.
“Mātīte uztaisa iedobi, un ap viņu apvijas kādi 5-6 tēviņi tā kā čūskas, un tad viņi nārsto,” stāsta nēģu zvejnieks Imants Kārkliņš.
