Ne tikai no tuvējās Ventspils apkaimes, bet arī no daudz tālākām Latvijas vietām dzīvnieku aizsardzības biedrības „Ar sirdi delnā” vadītāja Andra Tomase saņem ziņas par grūtībās vai pat dzīvības briesmās nonākušiem suņiem un kaķiem. Tieši tā ceļu pie Andras atrada Šeila.
Pavasarī pirms diviem gadiem Andrai piezvanīja namu pārvaldnieks no Ventspils, kurš pamestā dzīvoklī bija atradis divas kucītes un desmit kucēnus.
Zvanītājs lūdza Andru paņemt savā paspārnē vismaz pāris mazuļus, jo visiem suņiem draudēja iemidzināšana.
„Es aizbraucu un paņēmu visu, ko es tur redzēju. Apstākļi bija drausmīgi un nožēlojami. Tā bija izgāztuve, kur mēs atradām 10 vienu mēnesi vecus vecus kucēnus, Šeiliņu un viņas jau pieaugušo meitu Sāru. Pa abām viņas bija 10 kucēnus izbarojušas,” stāsta Tomase.
Septiņus gadus vecās Šeilas iepriekšējais dzīves stāsts nevienam nav zināms, taču, visticamāk, tas bijis gana skarbs. Var tikai apbrīnot Šeilas un viņas meitas Sāras spēju sagādāt sev iztiku, lai varētu pabarot kucēnus.
„Es braucu turpat uz veterināro klīniku un viņas skraidīja pa ielu, visus aprēja. Visi viņas dzenāja, spārdīja. Izskatījās, ka viņas ir mežonīgas un gatavas apēst mūs. Mums nācās viņas trankvilizēt un pārvest uz šejieni. Kad viņas atjēdzās no trankvilizācijas, tad nekas cits kā zobi tur nezibēja,” atceras „Ar sirdi delnā” vadītāja Andra Tomase.
Mīlestība, iejūtība un rūpes spēja atkausēt pat Šeilas nocietināto sirdi. Kad Ziemassvētkos no Šeilas jaunajiem saimniekiem Andra saņēma foto, kur redzama Šeila pie Ziemassvētku eglītes, raudājusi prieka asaras.
„Viņa sajuta, ka par viņu rūpējas un ka viņa kādam ir vajadzīga. Pārvērtības bija līdz asarām. Tā sirdī ieauga un kļuva īpaša. Domāju, ka cilvēki saskatīja to pašu – viņa ir īpaša. Viņa ir vieda, uzticīga, viņa ir Šeila,” uzsver Andra.
Gluži kā pasakā par Pelnrušķīti, Šeila tagad dzīvo Jūrmalā, skaistā privātmājā un izbauda īsta ģimenes mīluļa privilēģijas. Viņas saimniece Guntra Ozola Šeilas fotogrāfiju bija ieraudzījusi laikrakstā.
„Ieaugot Šeilas bildīti, man bija sajūta, ka tas ir mūsu suns. Nevaru pateikt, kāpēc,” stāsta Guntra.
Acumirklīgais kontakts un vēlme dot Šeilai iespēju tikt pie savām mājām otrajā plānā atstāja faktu, ka suns vairs nav jaunības plaukumā.
„Arī suņiem gados ir mazākas izredzes tikt labās mājās un likās – kāpēc ne? Paņemtu kucēnu, viņam ir visas izrietošās problēmas – kaut ko sagrauzt, apčurāt. Šeit ir normāls, pieaudzis suns. Iespējams, ka ir risks – suns ar izveidojušos raksturu, bet arī kucēnam jau piedzimstot ir kaut kāds raksturs,” uzskata Šeilas saimniece.
Tāpat kā Andra, arī saimnieki atzīst, ka Šeila ir ļoti gudra suņu dāma, kura labi saprot, ko drīkst, bet ko – ne. Jau pēc nepilna mēneša ar viņu droši varēja doties pastaigās bez pavadas.
„Suņi ir jālutina. Man grūti iedomāties, ka suns varētu dzīvot ārā pie ķēdes. Man patīk, ja suns ir istabā, kopā ar mums. Viņš ir ģimenes loceklis. Viņu var samīļot un sabužināt. Priekš kam tad vispār ir jābūt mājās sunim?” norāda Guntra.
