Baiba pārliecināta, ka lauku sēta nav iedomājama bez suņa, it īpaši tad, ja tajā sieviete saimnieko viena. Savukārt patversme nav īstā vieta tādam sunim kā Džusim. Pirms pusotra gada viņu tur satiekot, Baibai uzreiz bija skaidrs- viņš brauks man līdz.
Bet sākotnēji bija laiks, kad Baibai nācās parādīt, kurš mājās ir galvenais. Paņemt jau pieaugušu suni ir milzīga atbildība un ir jāsaprot, ka sunim ir jau sava dzīves pieredze un tikai pamazām var saprast, ko suns ir piedzīvojis.
Džusa uzvedība liecināja, ka sunim ir darīts pāri, viņš asi reaģēja uz neveikli paceltu roku, kas viņaprāt nozīmēja sitienu, ja lika rokas pie siksnas, viņš izrādīja agresivitāti, jo laikam bija ilgstoši vai vardarbīgi piesiets.
Baiba ir pārliecināta, ka suņa turēšana pie ķēdes ir viens no nežēlīgākajiem sodiem, kādu vien varam sunim izdomāt. Brīdī, kad viņa savai teritorijai apjoza žogu, lai suns varētu brīvi skraidīt, daudziem tā šķita milzu izšķērdība, - vieglāk taču suni ir piesiet.
Ķēde tāpat kā cilvēkam ir ierobežojums, kas izraisa neapmierinātību, un ja suns tiek vaļā, viņš ir apstulbis, apmulsis, vairs īsti nesaprot, kas ir labs, kas ir slikts, saka Baiba.
Kad Baiba mājās pārveda Džusi, viņa ļoti cerēja, ka suņuks sadraudzēsies ar vistām un pīlēm. Taču tā nenotika, tāpēc brīžos, kad vistas un pīles dodas savā pastaigā, Džusim nākas uzturēties voljērā.
Un izrādās, ka daļa saimniecībā esošās vistas arī savā ziņā ir izglābtas no drošas nāves. Tās ir atpirktas no lielajām fermām, kur savu laiku jau bija nokalpojušas. Baiba viņām sniedz tādu kā patvērumu mūža garumā, jo katrai te ļauts nodzīvot tik ilgi, cik Dieviņš tai devis.
Baiba nespēja palikt vienaldzīga arī tad, kad paziņām lieks kļuva šis jaukais trusēns. Tagad Rīgas garausim ir iespēja izbaudīt lauku labumus.
Baiba ir pārliecināta, ka tieši dzīvnieki ir tie, kas viņai dod dzīvesprieku un enerģiju.
