Ziemassvētku kaujām 100: Asiņainās cīņas, kad dzima latviešu strēlnieku leģenda

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Pirmā pasaules kara laikā notikušajām Ziemassvētku kaujām šajās dienās aprit 100 gadi. Šīs kaujas Pirmā pasaules kara Rīgas frontes sektorā bija asiņainākās un lielākās, kurās pirmo reizi kopā cīnījās visi astoņi latviešu strēlnieku bataljoni.

Latviešu strēlnieki Ziemassvētku kaujās parādīja lielu varonību, kas plaši atspoguļota arī rietumvalstu presē, un dzima latviešu strēlnieku leģenda – par ārkārtīgi spēcīgām kaujas vienībām, kas gatavas doties teju bezcerīgos uzdevumos.

Tiesa, šīs kaujas nesa līdzi arī milzīgus cilvēku upurus, un tajā bieži vainota krievu cariskās armijas nepārdomātā, neprasmīgā un paviršā kauju vadība. Tas atstāja ietekmi uz latviešu strēlnieku turpmāko noskaņojumu un, iespējams, arī uz nākamo gadu notikumiem, tostarp Latvijas ceļā uz valstisko neatkarību.

Pulcē strēlniekus

Ziemassvētku kaujas (sauktas arī par Jelgavas, tāpat Mītavas operāciju) Rīgas dienvidu pievārtē, purvainā apvidū starp Babītes ezeru un Olaini jeb tā sauktajā Tīreļpurvā, norisinājās 1917.gada 5.-11.janvārī (1916.gada 23.-29.decembrī pēc vecā stila).

Šīs kaujas plānoja un vadīja krievu 12.armijas komandieris ģenerālis Radko Dmitrijevs. Gatavojoties šim uzbrukumam, 1915.gadā izveidotie latviešu strēlnieku bataljoni apvienoti divīzijā ar ģenerāli Augustu Misiņu priekšgalā. Kopā ar latviešu strēlniekiem uzbrukumā piedalījās arī Sibīrijas strēlnieku vienības – krievu armijas elite. 

Kā radās strēlnieku bataljoni

  • Karadarbība Latvijas teritoriju sasniedza 1915.gada pavasarī.  Vācu rokās nonāca Kurzeme un Zemgale, Vidzeme un Latgale paliek Krievijas impērijas varā.
  • Saistībā arī ar Krievijas impērijas armijas ciestajiem lielajiem zaudējumiem kara sākumā Latvijas studenti 1915.gada pavasarī rosināja veidot nacionālās karaspēka vienības.
  • Cara armijas virspavēlniecība 1915.gada vasarā deva atļauju dibināt latviešu strēlnieku bataljonus – karaspēka vienības. Vienā vienībā tolaik bija ap 1200 karavīru.
  • Jaunās karaspēka vienības izveidei radīta Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja 15 cilvēku sastāvā. Komiteja publicēja uzsaukumu "Pulcējaties zem latviešu karogiem!"
  • Līdz 1915.gada beigām saformēti astoņi bataljoni.  Iestāties bataljonā varēja brīvprātīgie no 17 gadu vecuma, kas vēl nebija iesaukti dienestā, vai arī jau dienēja citās karaspēka daļās.

Latviešu strēlnieki cerēja, ka  ar šīm kaujām tiks ieņemta Jelgava un uzsākta Kurzemes atbrīvošana no vāciešu karaspēka, kā to vairākkārt bija solījis ģenerālis Dmitrijevs.

Tomēr, kā lēš vēsturnieki – tik plaša mēroga uzbrukuma operācija nemaz nebija plānota. Lai arī dzīvā spēka pārsvars krievu armijai bija trīskārt lielāks, ar to pietika tikai vietēja rakstura taktisku panākumu gūšanai. Līdz ar to krievu armijas vadības plāni nebija lielāki kā Ložmetējkalna un tam pieguļošā rajona ieņemšana, secina Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis.

Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Latvijas Radio raidījumā "Šīs dienas acīm" atzina, ka 12.armijas komandiera Dmitrijeva tiešais priekšnieks, ziemeļu frontes pavēlnieks ģenerālis Ruzska neatbalstīja uzbrukumu Tīreļpurva rajonā. Viņš uzskatījis, ka reālāks būtu lielāks uzbrukums Bauskas virzienā. Turpretim Dmitrijevs ticēja, ka reālāk ir uzbrukt tieši Tīreļpurvā, un ļoti iespējams, ka viņš, līdzīgi kā strēlnieki, ticēja "nelielam brīnumam" – izdosies gūt vairāk nekā nelielus taktiskus panākumus un pat tikt līdz Jelgavai.

"Protams, Radko Dmitrijevs arī noteikti pārspīlēja ar Kurzemes atbrīvošanas solījumiem.  (..) Šādas uzrunas varbūt deva latviešu strēlniekiem viltus cerības par Kurzemes atbrīvošanu,

bet arī pacēla viņu kaujas spējas un morālo stāvokli tik augstā līmenī, ka viņi tiešām spēja šīs Ziemassvētku kaujas, asiņainās cīņas, grūtības sniegā un purvā izturēt," raidījumā "Šīs dienas acīm" teica Dedumietis.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Ziemassvētku kaujas

Uzbrukums plānots 1916.gada 5.janvārī (23. decembrī pēc vecā stila) plkst. 5 no rīta. Plāns bija tumsas aizsegā un bez artilērijas atbalsta pielavīties un forsēt pretinieka dzeloņdrāšu nocietinājumus. Uzbrukumā devās arī visi astoņi latviešu strēlnieku pulki (bataljoni), kas divīzijas sastāvā sadalīti divās brigādēs. 

Kāpēc dēvē par Ziemassvētku kaujām

  • Uzbrukuma sākumu nolika Krievijas impērijā svinamos Ziemassvētkos — 1916. gada 23. decembrī plkst. 5 no rīta.
  • Krievijā šajā laikā bija cits kalendārs nekā pārējā Eiropā — tā dzīvoja pēc vecā stila. Vācu ierakumu pusē Ziemassvētki jau bija nosvinēti un sagaidīts jaunais gads — tur šajā laikā bija 1917. gada 5. janvāris.
  • Ziemassvētku kaujās abās strēlnieku brigādēs bija krituši pāri par 900 karavīru, bez vēsts pazuduši aptuveni 850 karavīri, ievainoti vairāk nekā 3200 karavīru (pēc 2. latviešu strēlnieku brigādes komandiera pulkveža, vēlākā Latvijas armijas ģenerāļa, Andreja Auzāna datiem).
  • Dažos citos avotos upuru skaits ir atšķirīgs — ap 5000 kritušo, bez vēsts pazudušo un ievainoto, vietnē sargs.lv raksta Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks, vēsturnieks Juris Ciganovs.

Galvenajā uzbrukuma virzienā vāciešus izdevās pārsteigt. Strēlnieki pārrāva vācu fronti, ieņemot arī artilērijas pozīcijas.

Visu nākamo dienu strēlnieki pavadīja niknās cīņās, atsitot vācu pretuzbrukumus, bet tad izrādījies, ka solīto papildspēku krieviem nemaz nav.

Turklāt divi sibīriešu pulki atsacījās iet kaujā, un strēlniekiem bija jāatkāpjas uz frontes pārrāvuma rajonu, rakstīja vēsturnieks Agnis Balodis grāmatā "Latvijas un latviešu tautas vēsture". Bez palīgspēkiem nogurušās karaspēka daļas uzbrukums Jelgavas virzienā vairs nebija iespējams, jo aizmugurē paliktu pamatīgi nocietinātais Ložmetējkalns.

Šī iemesla dēļ tapa jauns plāns apejošam uzbrukumam Ložmetējkalnam, kas jāveic latviešu strēlnieku vienībām ar palīgā atsūtīto sibīriešu strēlnieku atbalstu. 7.janvāra (25.decembra pēc vecā stila) rītā latviešu strēlnieku daļas veica Ložmetējkalnu apejošu uzbrukumu un vācieši, baidoties no ielenkuma, Ložmetējkalnu pameta. Gūstā nonāca ap 1000 vāciešu.

Otrā fāze – Janvāra kaujas

Līdz 14.janvārim latviešu strēlnieku daļas sniegā un salā turpināja atvairīt vācu pretuzbrukumus. Pēc tam latviešu strēlnieki varēja doties atpūtā, kas, kā vēlāk izrādījās, nebija ilga.

23.janvārī  vācieši ar spēcīgu artilēriju un ķīmisko lādiņu izmantošanu atsāka uzbrukumu. Vācu armijas mērķis bija ne tikai atgūt Ziemassvētku kaujās zaudētās teritorijas, bet arī ieņemt Jūrmalu. Ar to sākās Ziemassvētku kauju otrā fāze – Janvāra kaujas, kas notika no 23.janvāra līdz 4.februārim.

No Ziemassvētku kauju zaudējumiem vēl neatguvušās latviešu strēlnieku vienības atsauktas no atpūtas un 25.janvārī atkal iesaistītas kaujās Ložmetējkalna rajonā. Taču vāciešiem Ziemassvētku kaujās zaudēto teritoriju neizdevās atgūt.

Aktīvās karadarbības izbeigšanā savu lomu nospēlēja arī spēcīgais sals, kas janvāra beigās sasniedza pat -36 grādus. Ieroči un munīcija šādā aukstumā darbojās neprecīzi vai pārstāja darboties vispār, norāda Dedumietis.

Latviešu strēlnieki sūtīti arī nepārdomātos uzbrukumos. Piemēram, 25.janvārī bija jāuzbrūk klajā laukā dienas laikā. Uzbrukumam nebija nekādu panākumu, bet latviešu strēlnieki cieta milzīgus zaudējumus.

Kritizē virsnieku darbību

Ziemassvētku kaujas, kā liecina vēstures avoti, bija nepārdomātas, kā arī pavirši un neprasmīgi vadītas.

Šīs kaujas, kā vietnē "sargs.lv" raksta Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks Juris Ciganovs, nosauktas arī par plānveidīgu latviešu karavīru iznīcināšanu, izmantojot tos kā lielgabalu gaļu.

Līdzīgu viedokli paudis arī vēsturnieks Agnis Balodis grāmatā "Latvijas un latviešu tautas vēsture": "Strēlniekos un latviešu sabiedrībā pat izplatījās uzskats, ka krievu vadība ar noziedzīgu nolūku dzinusi strēlniekus nāvē. Kaut gan to nevar pierādīt, strēlnieku nicinājums pret krievu ģenerāļu nevērīgo izturēšanos pret strēlnieku dzīvībām auga augumā."

Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs norāda, ka uzdevuma augstumos nebija ne tikai cariskās armijas vadība, bet arī latviešu strēlnieku virsnieki, kā piemēru minot Jukumu Vācieti, kura vadītais pulks nespēja paveikt uzdoto. "Tāpat arī citu pulku virsnieku darbību varētu kritizēt un iztirzāt."

Virsnieku darbība kaujās nereti nebija saskaņota, valdīja nesaskaņas un virsnieki kaujas laikā nespēja pilnvērtīgi komandēt savas vienības. 

"Virsnieku komandēšanas spējas bijis nozīmīgs faktors tam, ka Ziemassvētku kaujās šis uzbrukums nav izdevies tik labi, kā varbūt būtu bijis iespējams," noteica Dedumietis.

Nemākulīgā vadība skaidrojama arī ar to, ka virsnieku rindās bija daudz maz pieredzējušu vienību vadītāji. Tas saistīts ar kara sākumā Krievijas armijā piedzīvotajiem lielajiem virsnieku kadru zaudējumiem, raidījumā "Šīs dienas acīm" atzina Dedumietis.

Ziemassvētku kauju sekas

Pirmais pasaules karš kopumā bija ļoti asiņains, jo spēcīgi izbūvētos nocietinājumus bija grūti ieņemt, un minimāli teritoriālie ieguvumi nesa līdzi milzīgus cilvēku zaudējumus.

Ziemassvētku kaujas, no mūsdienu skatupunkta raugoties, pēc vēsturnieka Dedumieša teiktā, ir zīmīgas ar bargajiem apstākļiem, kādos nācās cīnīties krievu armijā iesauktajiem vai brīvprātīgi gājušajiem latviešiem.

Kauju ieguvums un zaudējumi

  • Ziemassvētku kaujās bija apmēram 35 kvadrātkilometrus liela teritorija, kas principā bija lielākais teritoriālais ieguvums krievu armijai Pirmā pasaules kara laikā Rīgas frontē.
  • Tas prasīja milzīgus upurus. Ložmetējkalna un tam pieguļošās teritorijas ieņemšana un noturēšana bija prasījusi apmēram 45 000 nogalinātus, ievainotus un bez vēsts pazudušus krievu armijas karavīrus.
  • No Ziemassvētku kaujās iesaistītajiem ap 12 000 latviešu strēlnieku vairāk nekā  2000 zaudēja dzīvību, bet ap 7000 ievainoti vai pazuda bez vēsts, lēš vēsturnieks Dedumietis.

"Strēlniekiem nācās vairākas dienas ļoti lielā salā, janvāra beigās sals sasniedza pat -36 grādus, cīnīties atklātā laukā, kad jau ieroči pārstāj darboties, munīcija nesprāgst. Šie strēlnieki tomēr nepameta kaujas lauku un neatteicās pildīt uzdevumus. Arī strēlnieku izturības dēļ Ziemassvētku kaujas ir pieminēšanas vērtas.

Un to arī apliecina pēc kaujām iznākošie preses izdevumi ne tikai Krievijas impērijā, bet arī visā pasaulē, kur latviešu strēlnieku varonība un izturība tiek cildināta un atzīta," teica muzeja vadītājs.

Tādējādi pēc Ziemassvētku kaujām dzimst latviešu strēlnieku leģenda – priekšstats par latviešu strēlnieku fenomenu kā par ārkārtīgi spējīgām kaujas vienībām, kas ir gatavas doties teju bezcerīgos, ārkārtīgi sarežģītos uzdevumos.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Brīvprātīgo paliek maz

Taču strēlnieki pēc kaujām bija vīlušies un jutās nodoti, jo zaudējumi bija lieli un gaidītā Kurzemes atbrīvošana nesekoja.

 Kāpēc strēlniekiem svarīga Kurzeme

  • Strēlniekiem bija būtiski atgūt Kurzemi, lai savās mājās varētu atgriezties tie kurzemnieki, kuri pēc vācu karaspēka ienākšanas Kurzemē bija spiesti doties bēgļu gaitās.
  • Tolaik latvieši vairāk baidījās no vācu muižkungu varas, mazāk - Krievijas impērijas, jo vācieši okupētajā Kurzemē plānoja izmitināt tūkstošiem vācu ģimeņu, skolās mācības notika tikai vācu valodā, masveidā izcirsti meži.
  • Atkāpjoties Krievijas impērijas karaspēks Zemgalē un Kurzemē pielietoja „kailās zemes” taktiku – iznīcināti sējumi, aizbērtas akas, nodedzinātas mājas, konfiscēti mājlopi.
  • Kurzemi un Zemgali atstāja ap 550 000 latviešu (no kopumā 800 000). Valdība uzskatīja, ka jāevakuē arī Rīga – 1915.gada vasarā evakuēja gan strādniekus, gan rūpnīcu iekārtas.
  • Krievijas impērijas iestādes nebija gatavas tik lielai bēgļu straumei. Tālab dibinātas palīdzības organizācijas. Tostarp bija Pēterburgā izveidotā Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja, kurā darbojās arī  Jānis Čakste, kurš vēlāk kļuva par Latvijas Valsts pirmo prezidentu.

Avots: Letonika.lv12.klases mācību viela vēsturē, Agņa Baloža grāmata "Latvijas un latviešu tautas vēsture"

Pēc Ziemassvētku kaujām strēlnieku vienībās ierindā tikai reti karavīri bija palikuši no tiem, kas brīvprātīgi pieteicās dienestam latviešu strēlniekos, norāda Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs.

Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Klāvs Zariņš vietnē "sargs.lv" raksta, ka latviešu strēlnieki pēc Ziemassvētku kaujām, kur zaudēja trešo daļu savu biedru, 1917.gada rudenī turējās pret vācu pārspēku kaujās pie Mazās Juglas.

Par nopelniem un varonību kaujas laukā liels skaits latviešu strēlnieku saņēma Krievijas militāros apbalvojumus – Jura krustus un Jura medaļas.

Pēc Pirmā pasaules kara beigām daļa latviešu strēlnieku palika Krievijā un karoja Pilsoņu karā dažādās frontes pusēs, tostarp lielinieku pusē. Daļa piedalījās Brīvības cīņās Latvijā.

1920.gadā, iestājoties miera laikam, Latvijā atgriezās liela daļa bijušo strēlnieku, kuri pēdējos piecus gadus bija pavadījuši karojot, norāda Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Zariņš.

Piemiņas vietas un pasākumi

Ziemassvētku kauju piemiņai Rīgas un Jelgavas apkaimē ir izveidotas vairākas atceres vietas, liecina Ziemassvētku kauju muzeja informācija:

Ziemassvētku kauju muzejā arī norāda, ka saistībā ar Ziemassvētku kauju simtgadi nākamā gada sākumā plānoti plaši atceres pasākumi:

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti