Kauņas Vitauta Dižā Universitātes vēsturnieka Ļuda Mažīļa paziņojums sociālajos tīklos, ka viņš Berlīnē Vācijas diplomātiskajā arhīvā uzgājis Lietuvas neatkarības akta oriģinālu, pāršalca kaimiņu zemi vienā mirklī. Akts parakstīts 1918. gada 16. februārī.
Oriģinālie dokumenti, iespējams, bijuši vairāki, taču kopš padomju okupācijas tie visi bija pazuduši bez vēsts. Vēsturnieks Lietuvas medijiem skaidrojis, kāpēc vispār devās uz arhīvu Berlīnē.
“Sāku par to interesēties pagājušā gada lietainajā vasarā. Labprāt pastaigājos mežā, bet tādas iespējas nebija, tāpēc daudz laika pavadīju bibliotēkā. Tā kā tuvojas Lietuvas simtgade, biju ieinteresēts grāmatās par šo tēmu.
Sāku domāt – varbūt skatāmies uz šo laiku pārāk klišejiski, varbūt jāmeklē cita pieeja? Ņemot vērā 1918. gada situāciju - kāpēc nepaskatīties uz šo notikumu no Vācijas skatpunkta?” stāsta Mažīlis.
Tā viņš nolēmis caurlūkot Lietuvai veltītos failus Vācijas arhīvā, un tur šonedēļ arī noticis vēsturiskais atklājums.
Pašreiz Lietuva jau sākusi pārrunas ar Vāciju par to, kā svarīgo dokumentu nogādāt atpakaļ mājās.
“Es varu tikai apsveikt leišu kolēģus, ka viņiem ir izdevies tik fantastisku dokumentu atrast!” saka Zelmenis.
“Vēsturniekam tādi atradumi gadās reizi mūžā! (..) Ja kāds Latvijas vēsturnieks kaut ko tādu atrastu, es domāju, ka viņš Latvijas vēsturē būtu savu vārdu tajā pašā brīdī ierakstījis zelta burtiem,” klāsta Zelmenis.
Izrādās, Latvijai šāda viena, ar roku parakstīta valsts dibināšanas dokumenta nemaz nav. Ir 1918. gada 17. novembrī pieņemtā Latvijas Tautas sapulces politiskā platforma, kur fiksēti principi, uz kuriem jaundibināmā valsts darbosies, un 1918. gada 18. novembra sēdes protokols.
“Tas ir, lūk, šis dokuments mašīnraksta tekstā, salīdzinoši diezgan necils. (..) Tīri teorētiski var pieņemt, ka varētu būt arī kāds parakstīts dokuments, kurš varētu būt gājis zudumā, jo mēs zinām, ka Latvijas Tautas padomes daļa no dokumentiem 1918.gada beigās krita boļševiku rokās un kopš tā laika par viņu tālāko likteni neko nezina,” atzīst Zelmenis.
Taču šāda dokumenta pastāvēšana ir ļoti maz ticama, atzīst vēsturnieks. Tikmēr ir citi dokumenti, kuriem Latvijas vēsturnieki ļoti gribētu tikt klāt. Piemēram, Krievijas specdienestu arhīvi vai dokumenti par 1940. gadu, par kura precīzām norisēm vēsturniekiem vēl ir daudz baltu plankumu.
