Rumbulas traģēdija ir lielākā ebreju masveida iznīcināšanas akcijas nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā. 1941.gada 30.novembrī un 8.decembrī Rīgas pievārtē Rumbulā tika noslepkavoti 25 tūkstoši cilvēku.
Pieminot šo traģēdiju un ebrejus kā mūsu līdzcilvēkus, cilvēki trešdienas vakarā aicināti nolikt svecītes pie Brīvības pieminekļa. Aicinājuma autori ir ebreju glābēja Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone un vēsturnieks Kaspars Zellis, un to parakstījuši vairāki simti sabiedrībā zināmu cilvēku.
“30.novembra vakarā doties Rumbulas memoriālā vienam pašam…. Tā vieta tā jau ir baisa. Un varbūt kaut kas, kas ir Latvijas un Rīgas centrā, kas simbolizē Latviju – Brīvības piemineklis. Tas norāda ne tikai to, ka ebreji dzīvoja Latvijā, viņi bija Latvijas iedzīvotāji, rīdzinieki, mūsu vecmāmiņu un vectētiņu skolasbiedri, kaimiņi,” saka Lolita Tomsone.
Akcijas uzsaukumā ir vārdi “Mēs atceramies. Mums sāp.”, un Kaspars Zellis atzīst, ka plašāka sabiedrība tagad par šiem notikumiem neatceras. “Holokausts ir ļoti liela trauma ne tikai ebrejiem, bet arī latviešiem, kas vēlāk neko nevēlējās atcerēties par holokaustu, jo tas bija šausmīgs.
Šīs šausmas sabiedrība kaut kādā veidā mēģinājusi izspiest no savas atmiņas,” saka vēsturnieks.
Taču viņš uzsver – ja mēs aizmirstām šādus notikumus, tad speram spoli uz līdzīgu traģēdiju atkārtošanos. Tieši tāpēc, viņaprāt, Eiropa pašlaik piedzīvo humānisma krīzi: “Mums ir nepieciešams runāt par šīm traģēdijām, gan atceroties upurus, gan stiprinot šodienas Latvijas sabiedrību, kura tiek sašķelta grupās.”
Zellis arī uzskata, ka Latvijā netiek pienācīgi novērtēts ebreju devums un mantojums: “Mēs ļoti daudz ko nezinām ne par krievu, ne par ebreju kultūras mantojumu, kas ļoti daudz ko deva Latvijas attīstībai. Un šajā gadījumā es domāju, ka vainīga ir sabiedrība un attiecībā pret vēsturē sabiedrība ir diezgan pasīva. Bieži vien pat nav skaidrības par pašu latviešu vēsturi un kultūras sasniegumiem. Kur nu vēl runāt par kaut kādām mazākumtautībām.
Principā varētu teikt, ka Latvijas sabiedrība ir pašlaik pirms amnēzijas stāvoklī.
Lai mēs arī mēģinām atcerēties simts gadu kopš latviešu strēlniekiem, taču cilvēkiem tas viss ir sajaucies vienā putrā. Man liekas – viņi īpaši pat nav spējīgi saprast, kas pret ko un kāpēc ir karojis un kādā veidā Latvijas valsts ir izveidojusies. Tas viss pastāv tāda mīta formā.”
Kā piemēru Tomsone min šokolādes muzeju, kur netiekot minēts, ka saldumu fabrikas dibinātāji bija Fromčenko un Moševics: “Domāju – tā ir pat vēlme izdzēst tautību. Tā ir izvēle, veidojot ekspozīciju, to īsti neminēt.”
“Nacionāla tuvredzība varbūt, ja mēs nemēģinām izcelt citus, kas tik tiešām lielu devumu devuši Latvijas attīstībai.
(..) Mēs gribam redzēt devumu tieši latviskās kultūras laukā, bet negribam atzīt, ka, pat veidojot savu etnisko identitāti, viņi reizē stiprināja gan savu kopienu, gan arī visu valsts, kultūras un arī sabiedrības kopumā,” piebilst Zellis.
