„Ideja par «Pēdējas adreses» plāksnēm man radās, skatoties uz vāciešu projektu «Klupšanas akmeņi», viņi tagad ir izvietojuši jau 50 000 zīmju. Tev atliek kaut reizi vienu pamanīt un tad redzi tos visur,” stāsta žurnālists Sergejs Parhomenko, projekta “Pedējā adrese” dibinātājs un koordinators. „Vācieši ir izdomājuši, ka vajag tikai uzrakstīt vienu vārdu uz šī mikroskopiskā pieminekļa, un tad visi šie mazie pieminekļi savācas vienā lielā, tāda kā mozaīkas monumentā.”
Sergejs Parhomenko gan skaidro, ka tiešā veidā aizņemties ideju no vāciešiem nesanāca – Holokausta upurus tur piemin ar zelta krāsas metāla bruģiem uz ietves – Krievijā sliktās kvalitātes asfalts un laika apstākļi kaut ko tādu ātri iznīcinātu. Tāpēc nolēmuši veidot piemiņas zīmes uz mājas sienām. Katrai zīmei ir jābūt savam pieteicējam, kas tās izgatavošanu arī apmaksā.
„Bieži, kad mēs runājam par represijām, mēs aizejam uz tādu globālu līmeni – sākam domāt par vēsturiskajiem procesiem, par miljoniem, industrializāciju, kolektivizāciju. Cilvēkiem šķiet, ka tas ir svarīgāk,” saka Parhomenko, „un viena cilvēka dzīve, viena cilvēka seja, viena adrese uz šī fona pazūd. Mūsu uzdevums, kā es to redzu, ir pietuvoties vēsturei, uzņemt tādu tuvplāna bildi, lai ieraudzītu vienu konkrēto seju uz šīs statistikas fona.”
Pieteicēja informāciju projekta brīvprātīgie pārbauda biedrības “Memorial” datu bāzēs un tikai tad izgatavo plāksni. Neskatoties uz to, ka teorētiski piemiņas zīmi var uzstādīt jebkuram padomju režīma politisko represiju upurim, visvairāk pieteikumu ir par Lielā terora laikā cietušajiem – vienkārši tāpēc ka Staļina, gluži kā nacistiskās Vācijas noziegumi, ir skrupulozi, pedantiski dokumentēti.
„Tā sauktās «NKVD masu akcijas» notika divos virzienos. No vienas puses, sociālā tīrīšana – kulaku, bijušo aristokrātu, garīdznieku un profesionālo noziedznieku iznīcināšana,” atgādina vēsturnieks, «Memorial» zinātniskās padomes loceklis Ņikita Petrovs. „No otras puses, bija nacionālās operācijas – pret tā saukto Rietumu spiegu bāzi. Gan šo tautību pārstāvji, gan krievu cilvēki, kam bija gadījies uzturēt kontaktu ar vēstniecībām vai ārzemniekiem. Staļina fobija un paranoja kļuva par valsts politiku. (..) Lielais terors bija apzināta politiskā akcija ar konkrētiem mērķiem – nolaist dzelzs aizsegu, atdalīt padomju cilvēkus no jebkādiem kontaktiem ar ārzemniekiem, pārvērst tautu par paklausīgām skrūvītēm – pilsoņi palika iebiedēti uz daudziem gadu desmitiem.”
Par vienu no “nacionālās operācijas” mērķiem kļuva arī Maskavas latviešu kopiena, tās ietvaros nošauti vairāk neka 16 tūkstoši cilvēku. Arī viņu piemiņu godina “Pēdējā adrese”. Pērn atklāta piemiņas zīme pie Maskavā slavenās mājas ar lauvu atgādina par to, ka te pēdēja adrese bija Maskavas latviešu teātra “Skatuve” režisoram un aktierim Vilim Forstmanam. 1937. gada novembrī teātrī notika pēdēja izrāde – tajā piedalījās tikai sievietes, jo gandrīz visi vīrieši jau bija arestēti. Gada beigās teātri slēdza – tur vairs nebija ne tikai aktieru, bet pat garderobes darbinieku.
Padomju režīma upuru pieminēšana Krievija nemaz nav pašsaprotama. Levada centra pētījums šogad atklāja - 54% aptaujāto uzskata, ka Staļins spēlēja pozitīvu lomu valsts vēsturē. Viņa nāves dienā Sarkanajā laukumā regulāri gulst ziedi, bet Kremlim lojālās radikālās grupas, piemēram, baikeru kluba «Nakts vilki» pārstāvji Staļinu redz kā varoni. Parādās jaunie diktatora pieminekļi, muzeji, pat Staļina centrs... Un tā nav tikai margināļu uzdarbošanās.
„Cienu šī cilvēka [Staļina] nopelnus, kas 30 gadus vadīja mūsu valsti. Protams, asinis uz rokām nevienu nedaiļo, bet mūsdienu pasaulē bet nežēlības nedrīkst”» - „Man liekas, ka pozitīva [ir Staļina loma], jo tik un tā jūtos tik lepna par mūsu valsti! Viņš bija malacis, tik daudz ieguldīja Krievijas attīstībā. Lielais terors? Tā ir ēnas puse, kas, man liekas, vienmēr ir visur, visās valstīs.” – „Viņš nospēlēja lielu lomu. Vajadzētu viņu tagad atgriezt, lai savest te lietas kārtībā. - Vai tad tagad arī vajadzētu lielo teroru, represijas, gulagu? - Nē, to visu, protams, nē. Bet kaut kāda stingrība ir vajadzīga. Lai baidās.” – „Ja Staļina nebūtu, es un Jūs neeksistētu. Tas, ko par viņu tagad saka, to visi ir meli. Bez Staļina mums nebūtu ne ekonomikas, nekā. (..) Represijas organizēja nevis Staļins, bet ebreji, kas pārņēma varu.” – „Viņa represijām bija pamatojums, jo citādi, iespējams, to valsti nevarētu saturēt kopā. Bet tas ir tikai skaidrojums, nevis attaisnojums.” – lūk daži Staļina lomas novērtējumi.
Bet ir arī citādi: „Man, personiski Staļins nav simpātisks. Tas ir represiju, nodevības, netaisnības laikmets.” – „Tik daudzus cilvēkus nomocīja, tik daudzi talanti aizgājuši zudumā, tik daudzi cilvēki nav piedzimuši…”
Pirms dažiem gadiem pavisam oficiāli apstiprinātajā vēstures standartā, kas jāņem vērā, izstrādājot vēstures mācību grāmatas Krievijas skolām, Lielā terora represijas ir nosauktas par «neviennozīmīgo vēstures aspektu».
“Šādu attieksmi ir iedibinājis vēl Vladimirs Putins, kad tikko uzņēmies prezidenta pilnvaras 2000. gadā un paziņoja, ka mūsu vēsturē ir bijušas ne tikai tumšas, bet arī gaišas lapaspuses, un tā bija spēka struktūru reakcija uz 90. gadu attieksmi pret vēsturi,” secina vēsturnieks Ņikita Petrovs, «Memorial» zinātniskās padomes loceklis. “Tajā vēstures standartā ir teikts, ka Staļinam esot bijis ekonomikas mobilizācijas modelis. Tas taču ir murgs! Ir piespiedu darbs, un tā tas ir jāsauc. Priekš kam ir nepieciešami visi tie eifēmismi, ar kuriem mēģina nomaskēt režīma represīvo dabu?”
Nevalstiskā organizācija «Memorial», kas palīdz projektam «Pēdējā adrese», saskaras ar spiedienu. Tā ir oficiāli pasludināta par «ārzemju aģentu». Noticis arī uzbrukums «Memorial» rīkotajam pasākumam, radikālās Nacionālas atbrīvošanas kustības arguments – «Memorial» it kā nodarbojoties ar vēstures pārrakstīšanu.
Lielāka daļa no padomju ēras pieminekļiem vēl 90. gados ir izvākti no Maskavas centra un savesti vienā no skaistajiem pilsētas dārziem, pie Tretjakova galerijas. Bet tas, ka Ļeņins, Staļins un citi totalitārās valsts simboli vairs neskatās pāri garāmgājēju galvām, nenozīmē, ka Krievija pārvarējusi viņu rēgus. Represijas, Padomju Savienības noziegumi, Staļina kults – par to visu nav pieņemts runāt, tas ir neērti, oficiālajā vēstures paradigmā tas nav iekļauts.
Daudzi Krievijas, kā arī pasaules vēsturnieki uzskata, ka būtu jānotiek padomju režīma tiesai. Lai līdzīgi kā Nirnbergas tribunālā tiesa pasludinātu, kas tieši ir uzskatāms par padomju režīma noziegumiem, kas un kāpēc pie tiem ir vainīgs un lai panāktu taisnīgumu tā upuriem. Varbūt kādreiz šādu tiesu sagaidīs. Bet pagaidām vēsturisko taisnību panāk aktīvisti un brīvprātīgie. Vārdu pēc vārda. Adresi pēc adreses.
