Pāvilostā atmiņu ugunskuru iekur jaunsargi. Barikādēs bija viņu opji, omes, mammas un tēti. Paši tad vēl nebija dzimuši.
Pāvilostas kultūras nams ir kalnā, un apkaime mazliet atgādina Bastejkalnu Rīgā. No turienes labi redzams, kā pa apkārtējām ieliņām kopā nāk atmiņu vakara dalībnieki. Tā ir tradīcija. Viņi tiekas ik pēc pieciem gadiem.
25 gadus barikāžu aizstāvji uzskata par pietiekamu noilgumu, lai atzītos, kā Barikāžu koordinācijas centram meloja par savu atrašanās vietu, lai ar atbraukušo "Ikarusu" netiktu sūtīti uz Rīgas robežu.
"Mums saka – Ulbroka, bet mēs jau esam centrā, atbildam. Lai gan tikai lidostā bijām iebraukuši. Nu, tad Pulvertornis. Šausmīgi negribējās citur, gribējās Vecrīgu," stāsta barikāžu dalībnieks Jānis Štokmanis.
Valdis Stūre bija atbildīgs par otro grupu. Tieši viņa vadītie vīri piedzīvoja lodes, jo atradās kontrolpostenī numur viens. "Mēs visi bijām tā uztraukušies, kad lodes svilpj, sevišķi tās trasējošās. (..). Līdām pakaļ nošautajam Edijam Riekstiņam. Jā, savākt vajadzēja," stāsta Stūre.
Lode trāpīja arī vienam no viņiem – Dagnim Ozolam. Par laimi, ievainojums nebija bīstams, Dagnis izdzīvoja. Bet to vajadzēja pateikt mammai, kas dēlu gaidīja mājās.
"Briesmīgi! Un vēl divi puikas, skolnieki bija atmukuši līdzi, tie pazuda. Un kad vajadzēja paziņot ievainotā Dagņa vecākiem. Man bail atcerēties, vai tur mammai nebija sirds kaite," atceras Valdis Stūre.
Tajā laikā dzima arī draudzība ar Kara muzeja un Izglītības ministrijas darbiniekiem. Tieši šajās ēkās Pāvilostas vīri gāja sildīties un dzert tēju. Tagad viņi tiekas regulāri, jo viņus vieno piedzīvotais.
Tikšanās kultūras namā beidzas ar vīru kopas “Vilki” uzstāšanos - viņi sāk ar senajām karavīru dziesmām un beidz ar strēlnieku un leģionāru dziesmām, ko visi var dziedāt līdzi.
