Jautājums par Latvijas Republikas starptautisku atzīšanu pacēlās jau Parīzes miera konferencē 1919. gadā, kad lielvalstis pēc Pirmā pasaules kara beigām sprieda par pēckara Eiropas robežām. Toreiz Latvijas pagaidu valdības lūgumu par valsts atzīšanu noraidīja. Taču 1921. gada janvāra beigās Rīgas ielās tauta gavilēja.
Šajās dienās Ārlietu ministrijā goda vietā izlikts viens no svarīgākajiem dokumentiem Latvijas Republikas vēsturē. No Valsts vēstures arhīva izcelta tā sauktā Aristīda Briāna nota. Ar to 1921. gada 26. janvārī sabiedroto valstu Augstākas padomes (AP) vadītājs paziņo - Latvijas valsts atzīta de iure.
"Atzīšana de iure nozīmē, ka valsts kā pilnvērtīgs subjekts ieiet starptautiskajā apritē. Valsts var slēgt līgumus vai pievienoties konvencijām," skaidroja Latvijas Ārlietu ministrijas speciālists Valdis Rūsiņš.
"Etnogrāfiski Latvija ir visstiprākā no visām Baltijas valstīm. Tās robežas ir skaidri noteiktas; tā var dzīvot pati par sevi," tā uzsvēris Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Filips Bertelo 26. janvāra sēdē, kad piecu lielvalstu - Lielbritānijas, Japānas, Itālijas, Beļgijas un Francijas premjerministri un ārlietu ministri Parīzē sprieda par Baltijas valstu atzīšanu de iure. Šī dokumenta kopija nupat saņemta no Francijas Ārlietu ministrijas arhīva.
"Līdz šim šīs sēdes protokols bija tikai atmiņu nostāstos, memuāros, vēstures literatūrā. Igaunija tieši tāpat kā Latvija bija ļoti līdzīgās pozīcijās un sabiedroto AP nolēma, ka abas valstis bija pelnījušas atzīšanu de iure, bet ar Lietuvu bija jānogaida, kamēr tiks atrisināts Viļņas jautājums," stāstīja Latvijas Ārlietu ministrijas speciāliste Iveta Šķiņke.
1918. gada 18.novembrī Latvijas Republikas valsti pasludināja de facto. De facto starptautiskajās tiesībās ir nepilnīga valsts vai valdības atzīšana, ko var anulēt. Tādēļ diplomātu uzdevums bija panākt arī Latvijas starptautisko atzīšanu. Tas izdevās pēc diviem gadiem, pēc tam, kad bija izcīnīts Latvijas Neatkarības karš.
"Kad Latvijas armija bija izcīnījusi šo faktisko uzvaru gan pār lieliniekiem, gan bermontiešiem, gan pret citiem ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem, un arī pēc tam, kad Latvija bija tikusi galā ar vienu no saviem grūtākajiem impēriskā mantojuma daļām, proti, noslēgusi līgumu ar Padomju Krieviju, tad arī viss šis te apstākļu kopums pavēra ceļu uz Latvijas atzīšanu de iure no Rietumu valstīm," atzina Kara muzeja direktora vietnieks Juris Ciganovs.
Ārlietu ministrs Zigrīds Anna Meirovics un valdības delegācijas vadītājs Oļgerts Grosvalds pateicās sabiedroto konferences prezidentam Aristīdam Briānam par Latvijas atzīšanu. Kad priecīgā ziņa sasniedza Rīgu, pilsētas ielās sākās manifestācijas, cilvēki dziedāja valsts himnu un devās gājienā uz to valstu sūtniecībām, kuras bija atzinušas Latviju de iure.
