Formastērpi no citu armiju krājumiem
Neatkarības kara sākumā valsts nevarēja apģērbt katru karavīru. Mobilizācijas pavēstē bija norādīts - līdzi jāņem gadalaikam atbilstošs apģērbs.
Pirmā pavēle par Latvijas karavīra apģērbu izdota 1919.gada 28. februārī, un tur skaidri un gaiši uzrakstīts, ka ir jābūt frencim no pelēkās latviešu vadmalas, jo tas ir tas materiāls, ko var iegūt uz vietas un ar ko ir iespējams strādāt, stāstīja Kara muzeja vēsturniece Barba Ekmane.
“Pirmais formas tērps nevis tādā krāsā, kā mēs to zinām šodien, bet pelēkais,” stāstīja Ekmane.
Tāpat tika pārtaisīti dažādi citu armiju formas tērpi, kas ir pieejami, gan Krievijas cariskas armijas formas, gan vācu armijas formas tērpi, kas tiek pielāgoti Latvijas armijas vajadzībām.
1919.gada vasarā jau sāka pienākt sabiedroto sūtījumi, lielākoties Lielbritānijas formas tērpi, kurus pielāgoja tiem noteikumiem, kādiem ir jābūt Latvijas armijas formas tērpam.
“Ko cenšas ieviest kā pirmo un kā atšķirības zīmi, tā ir kokarde pie cepures, kas ir tā laika valsts ģerbonis, un saulīte, ko nēsā arī mūsdienu karavīri. Plus tās ir zīmotnes, sarkanbaltsarkanās,” stāstīja Ekmane.
Vienībās bija darbnīcas un saimniecības daļas, kur šuva, lāpīja un laboja.
Lielākā problēma - apavi
“Lielākas problēmas ir ar apaviem. Apavus gan gatavo, gan labo. Daudz laika pavadot pārgājienā, apavi ātri nolietojas, tos labo paši savās armijas darbnīcās. Tā ir viena no lielākajām problēmām, it sevišķi sākumposmā,” atklāja vēsturniece.
Arī pirmais bruņojums nāca no vienas vai otras Pirmā pasaules kara armijas. Tie bija krievu un vācu šaujamie. Arī tā sauktie “apgriežņi” no partizānu kara un ieroči no Lielbritānijas palīdzības sūtījumiem.
“Tajā laikā nav valsts budžeta mūsdienu izpratnē. Tas nav uz gadu apstiprināts asignējums katrai ministrijai. Latvijas pagaidu valdība Kārļa Ulmaņa vadībā strādā ar tām naudas summām, kas tajā brīdi valdībai ir pieejamas. Pirmie nodokļi, pirmie aizdevumi, un tad pirmie piešķīrumi ļoti konkrētām vajadzībām,” stāstīja Ekmane.
Piemēram, protokolos redzams, ka Aizsardzības ministrijai bija nepieciešama valūta zābaku iepirkšanai Somijā un auto riepu iepirkšanai Dānijā.
Latviešu karavīrs – vislabāk paēdušais Eiropā
Brīvības cīņu sākumā armijā bija 3 - 4 tūkstoši karavīru, bet cīņu beigu posmā 1920. gada janvārī vajadzēja pabarot, apģērbt un apbruņot jau 72 000 karavīru.
Liela daļa bruņoto vilcienu Latvijas armijā bija trofejas, kas atņemtas lieliniekiem, vēlāk bermontiešiem. “Bet ir viens bruņotais vilciens, ko izgatavo uz vietas Latvijā, kas top Liepājas dzelzceļa darbnīcās. Viena lokomotīve un platformas, kas ir apklātas ar metāla plāksnēm un tiek sagatavotas armijas vajadzībām. Tas piedalās Liepājas aizsardzībā pret bermontiešu uzbrukumu gan novembra sākumā, gan 14. novembrī, kad ir lielākais uzbrukums. No tehnikas viedokļa tas ir pirmais pašu izgatavotais,” stāstīja Ekmane.
Pēc Neatkarības kara armija piedzīvoja pamatīgas pārmaiņas, karavīru skaitu pamatīgi samazināja, un līdz Otrā pasaules kara sākumam armijā bija aptuveni 20 tūkstoši vīru.
Latvijas karavīrs bija vislabāk paēdis Eiropā un otrais vislabāk paēdušais pasaulē, uzreiz aiz ASV armijas karavīra. “Ēdienkarte, kāda bija pieejama Latvijas armijas karavīriem, bija tik neiedomājami plaša, ka ar to var sacensties par mūsdienu jebkura ēdnīca vai kafejnīca. Karavīram vajadzēja uzņemt dienā vismaz 4000 kaloriju, kas ir attiecināms kārtīgam lauku strādniekam,” stāstīja Kara muzeja vēsturnieks Kristaps Pildiņš.
“Nedēļas dienai:pusdienās sautēta gaļa – gulašs, makaronu zupa, vakariņās miežu putraimu biezputra ar mērci,” piemēru minēja Pildiņš.
Moderns bruņojums mazām kaujas vienībām
Tolaik Latvijai ir labi apgādāts aviācijas pulks un flote, un bruņojuma ziņā Latvijas armija neatpalika no igauņiem un lietuviešiem.
Pēdējais pirkums bija britu lidmašīnas, kas uz to brīdi, trīsdesmitajos gados bija vienas no labākajām Eiropā, bet līdz Otrā pasaules kara sākumam novecoja.
Divdesmitajos gados no Francijas iegādāti divi karakuģi par krietni augstāku cenu, nekā bija viņu tirgus vērtība. “Te bija problēma, ka lielvalstis mēģināja no šīm mazajām valstīm izspiests vairāk nekā no saviem tiešajiem sadarbības partneriem,” stāstīja Pildiņš.
Trīsdesmitajos gados bija arī tanki, tanketes, vieglie tanki, kuri tika pielāgoti Latvijas dabas apstākļiem, jo bija mazi, mobili, mīkstajā un ūdeņiem pilnajā zemē spēja saglabāt savas funkcijas un manevrēt.
Latvijas armijas pamatbūtība toreiz, līdzīgi kā ir mūsdienās, bija šīs mazas, mobilās kaujas vienības, kuras varētu radīt daudz lielāku postu pretiniekam, nekā ar lieliem un smagiem spēkiem.
Karavīru apgāde tolaik bija cieši sasaistīta ar valsts tautsaimniecību. Visu, ko armijas vajadzībām varēja ražot, uzšūt un uzbūvēt Latvijā, darīja paši, piemēram, raidīšanas aparāti, radiostacijas, ko ražoja VEF, Latvijā sāka ražot smagās automašīnas “Ford Vairogs”, kas bija domāti tieši Latvijas armijas vajadzībām. Sāka ražot arī lidmašīnu prototipus, kuri gan līdz 1940. gadam netika ieviesti Latvijas armijas bruņojumā, bet sākumā šīs civilās lidmašīnas vai sporta lidmašīnas bija pietiekami tehniski jaudīgas, lai ar konkrētu apbruņojumu varētu konkurēt Eiropas tirgū.
Atkal no nulles – ne zābaku, ne formu, ne ieroču
Valsts un armijas attīstībai punktu pielika Otrais pasaules karš un 50 padomju okupācijas gadi. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas armija atkal bija jāveido no nulles.
“Mums nebija nekā - ne zābaku, ne drēbju. Par ieročiem nemaz nerunājot, ar ieročiem ļoti ilgi bija lielas problēmas, jo neviena valsts Latvijai oficiāli nepārdotu ieročus, jo nezināja, kas notiks,” atcerējās viceadmirālis, bijušais NBS komandieris Gaidis Andrejs Zeibots.
Bruņotos spēkus sāka atjaunot vēl tad, kad no Latvijas nebija izvests Krievijas karaspēks.
“Krievu armijai Liepājā bija vesels orķestris. Tur kārtējais praporščiks bija gatavs tos orķestra instrumentus pārdot. Pavlovska kungs atvēra seifu iedeva 300 dolārus, lai mēs iegādājām. Es teicu, lai Dainis Vuškāns aizbrauc kopā ar Mārtiņu un lai pavelk Mārtiņu malā, lai tā klusu, bet lai krievi dzird, saka - es aizliedzu pirkt šos instrumentus, viņi ir slikti.. Mēs viņus nopirkām par 190 dolāriem,” stāstīja Zeibots.
Zeibots uzsvēra, ka galvenais bija saprast, kas ir jāizdara un kāda būs bruņoto spēku struktūra.
“Pirmo sistēmu veidoja uz totālas aizsardzības pamatiem, jo nebija nekādas garantijas, ka kāds palīdzēs, ja notiks kāda nelaime,” stāstīja Zeibots.
Sākumā ar bruņojumu palīdzēja Čehija, Polija, Dānija. Pirmos modernos ieročus armija sāka iegādāties 2003. gadā. Sākumā armija balstījās uz obligāto iesaukumu, bet 2007.gadā pilnībā pārgāja uz profesionālo militāro dienestu.
Viceadmirālis divas reizes bija NBS komandieris, un viņa vadībā bruņotie spēki gatavojās jaunam un grūtam izaicinājumam - dalībai NATO.
“Francija nekā nevarēja samierināties, ka Latvija pirmā vietā liek NATO. Pie manis brauca, lai mani pārliecinātu, ka ir jāiestājas ES, un pēc tam jau varēs stāties NATO,” atklāja Zeibots.
Kulminācijas brīdi - uzņemšanu pasaules spēcīgākajā militārajā organizācijā Latvija piedzīvoja 2004. gadā. Tagad NATO ir ir viens no nacionālas drošības stūrakmeņiem.
Šobrīd Latvijā ir 5000 profesionālu karavīru un 8000 zemessargu. Reaģējot uz potenciāliem draudiem reģiona drošībai, armijā sācies jauns modernizācijas posms. Aizsardzība pasludināta par vienu no prioritātēm, kam atvēlēti 367 miljoni eiro no valsts budžeta. Par NATO finansējumu - desmitiem miljoniem eiro - tiek attīstīta arī militārā infrastruktūra.
