Latgalieši pēc 1917.gada februāra revolūcijas sāka gatavoties Latgales kongresam

Demokrātisku pašpārvaldes institūciju veidošana bija tipiska pēcrevolūcijas laika parādība. Situāciju izmanto arī citos novados dzīvojošie latvieši. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Toms Ķikuts norāda:

"Pēc Februāra revolūcijas veidojās vietējās pašpārvaldes institūcijas, izmantojot jaunās brīvības, gāza vecās varas struktūras Krievijā.

Vidzemē bija Zemes padome, liels kongress jau marta beigās neilgi pēc revolūcijas, kur tiek lemts par Latvijas autonomijas jautājumu. Mazliet vēlāk notiek Kurzemes kongress Tērbatā, tur arī runā par politiskās nākotnes jautājumiem. Tā rezultātā tiek dibinātas pārstāvnieciskas pašvaldības institūcijas, kas nomainītu veco varu šeit uz vietām - ar domu, ka tās ir pagaidu zemes padomes, kuras vēlāk vispārēju vēlēšanu rezultātā tiks pārveidotas par demokrātiski ievēlētām institūcijām. Tieši šis pats modelis par pagaidu zemes padomi tiek pārņemts Latgalē.”

Valērija Seile (1891-1970) bija ievērojama izglītības un sabiedriskā darbiniece. Vienīgā sieviete, kas piedalījās Latgales kongresa organizēšanā. (Foto: Latgales kultūrvēstures muzejs).

Latgales kongresam sāk gatavoties martā

Latgales kongresa faktiskā sagatavošana notiek Pēterpilī. 1917. gada martā grupa Pēterpilī dzīvojošo latgaliešu sapulcējās uz pamatjautājumu apspriešanu. Latgaliešu inteliģence lēma par Latgales tālāko likteni.

Vairums nobalsoja par Franča Trasuna ideju - apvienošanos ar pārējiem novadiem, paliekot Krievijas sastāvā.

Franča Kempa ideja par Latgales autonomiju Krievijas sastāvā neguva atbalstu. Pastāvēja pārliecība, ka Krievija ies demokrātijas ceļu, boļševiku nākšanu pie varas nevarēja paredzēt. Jautājums par neatkarīgas Latvijas valsts proklamēšanu vēl nebija dienaskārtībā.

Rēzeknes pilsēta, Pulkveža Kalpaka iela. Kreisajā pusē kinoteātra “Diāna” ēkas nojaukšanas process 1928. gadā. (Foto: Latgales kultūrvēstures muzejs).

Latgales pārstāvju sanāksmi jeb Latgales kongresu nolemj rīkot Rēzeknē 26. aprīlī. Pēc jaunā stila 10. maijā.

Tajā paredzēja apspriest Latgales pašpārvaldes jautājumus. Arī jautājumu par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar Vidzemes un Kurzemes latviešu apdzīvotajām teritorijām.

Stacijas iela Rēzeknē 20. gs. sākumā. (Foto: Latgales kultūrvēstures muzejs).

Kongresa sagatavošanas laikā latgaliešu presē notika asa viedokļu apmaiņa starp Kempa un Trasuna ideju piekritējiem. Kemps pie saviem uzskatiem pieturējās arī kongresā Rēzeknē. Viņš neticēja, ka izdosies rast kompromisus latgaliešiem svarīgos jautājumos.

Latgales pētniecības institūta vadītājs Henrihs Soms par Kempa un Trasuna viedokļiem norāda: “Daudzūs jautuojumūs vīdūkli sakryta. Gon Francis Trasuns, gon Francis Kemps beja Latgolys patrioti, kas aizstuovēje volūdu, uzskateja, ka juoatteista izgleiteiba, školys. Atsaškeire taktika.”

Īsfilmā “Gambits 1917” parādīta Franča Kempa un Franča Trasuna satikšanās pirms Latgales kongresa.

Šaubu pārņemtajiem priesteris un publicists Kazimirs Skrinda mēnesi pirms kongresa avīzē “Drywa” rakstījis šādus vārdus: “Mums latgališim sowa woluda meila. Topec ju litosim na teirumā, ustobā, dorzā win, bet wysur – ari pogostūs, školōs, bidribos un t.t.”*.

Nikodems Rancāns (1870-1933) bija garīdznieks, sabiedriskais darbinieks un Latgales kongresa dalībnieks. N.Rancāns teicis: "Voi tod myusu volūda ir slyktōka par vydsdialektu un cytu tautu volūdom, ka jimā navarātu izsaceit sovas dūmas un tū lītōt avīzēs, školōs, bazneicōs? Tei tok nav suņa volūda, par kaidu tū cytkōrt aizlīguma laikūs ir turējuši myusu tautas tīseibu aprūbežotōji, bet ir latvīšu volūdas vocōkais, formom bogōtōkais un skaistōkais dialekts.”* (Foto: Latgales kultūrvēstures muzejs).

Kongresa organizēšanā iesaistās garīdzniecība

Latgales kongresa organizēšanā liela nozīme bija katoļu garīdzniekiem. Organizatori devās uz Latgali, aicinot izvēlēt delegātus. Tie bija no draudzēm, pagastiem, biedrībām, strēlnieku bataljoniem un latgaliešu kolonijām.

Kopumā kongresā piedalījās 232 delegāti  un 118 viesi. Balsstiesības bija latgaliešiem, bet aicināti piedalīties bija arī mazākumtautību pārstāvji. Tie uzstājās ar apsveikuma runām. Starp viesiem bija arī vēlākais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. Paredzot iespējamās nekārtības, kongresa apsardzi nodrošināja strēlnieki.

Latgales kongress bija pagrieziena punkts nācijas tapšanā.

Kopējā pašapziņa līdz 1917. gadam nebija izveidojusies. Rēzeknē notikušajā kongresā Latgales latvieši pateica – Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņu latvieši ir viena tauta.

*Saglabāta tā laika rakstība.