Latgale mostas: Pēterpils un latgaliešu inteliģence 20.gadsimta sākumā

• Dzelzceļa stacija Rēzekne-1

Dzelzceļa stacija Rēzekne-1, 20.gadsimta 20. - 30. gados. Ēka uzbūvēta 1861. gadā. Pirmais dzelzceļš Latvijas teritorijā tika uzbūvēts 1860. gadā maršrutā Sanktpēterburga-Varšava, kas gāja cauri Rēzeknei. (Foto: Latgales kultūrvēstures muzejs).

Dzelzceļa stacija Rēzekne-1 šodien. (Foto: LR Latgales studija, R.Lazdiņa).

• Sanktpēterburga 20. gadsimta sākumā

​

​Sanktpēterburga 20. gadsimta sākumā, Vitebskas dzelzceļa stacija. (Foto: moiarussia.ru).

• Apcere par latgaliešu dzīvi Pēterburgā

​1912.gadā izdota apcere par latgaliešu dzīvi Pēterburgā, autors Ignats Assans. (Foto: D. Mjartāna arhīvs).

Īpaši daudz latgaliešu pulcējās impērijas galvaspilsētā Pēterpilī. Pilsēta vilināja ne tikai ar darba iespējām.

Daudzi turp devās ar mērķi iegūt labu izglītību, tā kā Krievijas impērijas laikā Latgalē nebija nevienas augstskolas.

Latgales latviešiem kļūstot izglītotākiem un turīgākiem, aizsākās arī Latgales kultūras pacēlums – tā dēvētā Latgales nacionālā atmoda, kuras centrs sākotnēji bija tieši Pēterpils, vēlāk aktīva darbība tika izvērsta arī Rēzeknē. Tikai pašā 20. gadsimta sākumā latgaliešiem bija iespēja sevi apliecināt kā daļu no latviešu nācijas. Vēlā dzimtbūšanas atcelšana, drukas aizliegums, šņoru zemju sistēma un citi faktori bija kavējuši ne tikai Latgales saimniecisko un ekonomisko attīstību, bet arī kultūras procesus un ierobežojuši iespējas latgaliešiem izglītoties.

Priesteri, inženieri, pedagogi, ārsti, studenti, strādnieki, virsnieki – tā bija 20. gadsimta sākuma latgaliešu inteliģence Pēterpilī.

Vairāki latgalieši bija tikuši augstos amatos, tā, piemēram, Barkavas latgalietis Aloizs Lauris Trūps Krievijas imperatora galmā bija augsts kalpotājs.

Keramiķa Polikarpa Čerņavska tēvs Jānis Čerņavskis (dzimis 1890.gadā, miršanas gads nav zināms), pirmais no kreisās puses Pēterburgā ap 1910. gadu. (Foto: Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs).

Tā laika progresīvie un izglītotie Latgales latvieši strādāja pie nacionālās pašapziņas veidošanas, grāmatu un avīžu izdošanas latgaliski, spēlēja teātri un dziedāja dziesmas latgaliski, kā arī strādāja pie Latgales saimnieciskās dzīves uzlabošanas

Gaisā virmoja idejas un ideāli, kurus Baltijas guberņu latvieši bija izdzīvojuši teju pusgadsimtu iepriekš.

Komentējot šos procesus, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas pasniedzējs, vēsturnieks Vladislavs Malahovskis norāda: "Ja pasaveramīs Vydzemis i Kurzemis bejušuos gubernis, tod tur vyss nūtyka procesā i tam beja laiks. Suokās ar kulturys atmūdu, beja jaunlatvīši, tod pasaruodeja pavysam jaunys idejis nu Rītumeiropys ar Jaunū strāvu, socialistiskuos. Dybynuojēs pyrmuos partejis, socialdemokrati. Tys vyss nūtyka procesā i Latvejā faktiski jau beja izaveiduojus taida sova veida pylsūniska sabīdreiba. Jau beja dažaidys socialuos grupys, beja struodnīceiba, inteligence i vyss tai tuoļuok. Latgolā šī procesi nūtyka daudz vāluok i tys beja ļūti koncentrāti eisā laikā. Latgolā sasaveja vyss, tei kapacitate ari nabeja tik lela. Tikai saujeņa aktivū cylvāku. Latgolys specifika beja, ka itū dorbu puorsvorā veice gorīdznīceibys puorstuovji."

Par nozīmīgu Pēterburgas latgaliešu atmodas kustības centru bija izveidojusies Latgaliešu muzikālā biedrība ar savu kori, teātra trupu, orķestri un bibliotēku.

Latgaliešu teātra pulciņš Pēterburgā 1907. gadā. (Foto: Latgales kultūrvēstures muzejs).

Avīzes “Gaisma” pirmais numurs iznāca 1905. gada 27. novembrī.

Biedrības rīkotajos īpašajos sarunu vakaros diskutēja par Latgales un visas Latvijas nākotni. Šo pusslepeno sanāksmju ieejas durvis uzraudzīja sargs. Un, ja tuvojās nevēlami viesi, brīdināja par tiem.

Ideju izplatīšanā liela nozīme bija latgaliešu pirmajai avīzei "Gaisma". Tā iznāca 1905. un 1906. gadā, to vadīja Francis Kemps.  "Gaismas" pirmajā 1905. gada 27. novembra numurā lasāms: "Vēļ naseņ mes bejom tikai apmīgti un vuordzynuoti zemnīki, bejom tikai dorba ļauds, kurus apspīde un zam kuojom myna vysi, kam beja spāks. Bet tagad mes asam breivi cylvāki.”

Sākotnējā kulturālā atmoda Pirmā pasaules kara laikā pārtapa par politisku atmodu. Savu kulmināciju tā sasniedza 1917. gada 9. un 10. maijā (pēc vecā stila 26. un 27. aprīlī) notikušajā Latgales kongresā.

Tajā Latgales latvieši pieņēma lēmumu iet kopēju ceļu ar pārējiem latviešiem savā valstī.