* No rīta ap pulksten astoņiem tika saņemta pavēle pāriet tiltus. Ierindā pārejot augstu gaisā pacelto veco dzelzs tiltu, svinīgi un pacilājoši kā nekad vēlāk sāka zvanīt visi Rīgas baznīcu zvani. Spoži spīdēja saule, un zilā debess bija bez mākoņiem. Šajā grandiozajā ainā kā pavadījums iederējās kādas vācu, no Torņakalna puses vēl šauto smago lielgabalu granātu sprādzieni Daugavā, tuvu tiltam, uzsizdami gaisā augstus ūdens un ledus gabalu stabus.
* Rīta agrumā gaidījām tālākus rīkojumus. Nezin’ no kurienes kāds atstiepa maišeli sliktu ābolu, kurus apēdām brokastīs. Kaujas troksnis Jelgavas virzienā šķita pavisam tuvu, un skaidri bija dzirdams ložmetēju tarkšķis – tātad frontes līnija pavisam klāt... Pēkšņi parādījās ātrā riksī no Olaines puses braukdami divi bērnu slimnīcas ātrās palīdzības divjūgi, līdz pēdējam piekrauti ar ievainotajiem, melni nokvēpušiem vācu kareivjiem. Vai tad frontē nebija mūsu ievainoto kareivju ko glābt? Laikam tāpat domāja rotas virsseržants un ar iekostu ābolu ar sparu svieda divjūga kučierim.
* Ātri izplatījās ļaunā vēsts – Bermonts uzbrūk Rīgai. Nebija ilgi jāgaida, kad Jelgavas virzienā jau varēja sadzirdēt tālu lielgabalu dunoņu, kas arvien vairāk tuvojās Rīgai. Viens bija skaidrs, negaidītais atvaļinājums nu ir beidzies... Bija jāstājas vienā rindā pēc šautenēm. Saņēmām dažāda labuma jau lietotas krievu šautenes bez siksnām. To vietā saņēmām stipru, labu auklu. Patronu aptveres sabērām mēteļu kabatās. Piedevām katram vēl iedeva divas vācu rokas granātas un kapseles. Drīz pēc komandas stājāmies ierindā, izdarījām vairākus mēģinājumus izvērsties ķēdē, kas izdevās labi, un tad – uz Pārdaugavu.
