Pirmā pasaules kara sākumposmā vairākas valstis izskatīja jautājumu par frontē kritušo karavīru piemiņas saglabāšanu. Īpaši enerģiski, kā grāmatā "Brāļu kapi" norāda arhitekts Vaidelotis Apsītis, tas notika Rīgā. Izveidoja speciālu Brāļu kapu komiteju un darba grupas. “1915.gads ir sākums Brāļu kapiem, jo šeit 15.oktobrī 1915.gadā, tagad jau 100 gadu atpakaļ, bija apglabāti pirmie kritušie strēlnieki – Andrejs Stūris, Jēkabs Timma un Jānis Gaveins,” stāsta privātvēsturnieks Voldemārs Eihenbaums.
Strēlnieki krita Mandeļa rajonā, Tīreļpurvā, kur sākās pirmās Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka kaujas. “Krituši 12.oktobrī, bet 15.oktobrī apbedīti ar lielu godu, jo Rīgas Latviešu biedrībā Baltajā zālē bija uzlikti zārki un procesija gājusi no Rīgas Latviešu biedrības līdz kapiem. Katafalki, protams, bija, bet pārējie gāja ar kājām, procesija izstiepusies vairākos kilometros,” stāsta Eihenbaums.
Taču runas par Brāļu kapu izveidi sākās jau pirms 1915.gada. Sākumā meklēja atbilstošu zemes gabalu apbedījumiem. Toreizējais pilsētas mērnieks Rihards Štegmanis ieteica vietu Ķeizarmeža rajonā, tomēr, kā izrādījās vēlāk, šo zemes gabalu nevarēja izmantot. Tāpēc Rīgas dome kapsētai ierādīja citu vietu Ķeizarmeža dienvidu daļā. “Mēs pašlaik ejam pa galveno pārdomu ceļu, pa galvenajiem vārtiem. Bet 1915.gadā šī teritorija piederēja pavisam citai draudzei. Te divas draudzes zemes – Pētera draudzes un Doma draudzes. Pētera draudze bija vāciska, bet Doma draudzē ļoti daudz latviešu. Un, šīs zemes izdalījuši,1915.gadā atdalīja no Meža kapiem.”
Agrāk tagadējo Brāļu kapu vietā auga skaists priežu sils ar viļņotu reljefu. Tā bija iecienīta rīdzinieku atpūtas vieta, kurā valdīja klusums un šalca priedes. No sākuma tika izveidoti Brāļu kapu dārzi, pēc tam skulptūras. “Kapi, Aleksandrs Birznieks arhitekts. Vispār Brāļu kapiem ir vairāki arhitekti. Pirmais - Pauls Kundziņš, otrais - Pēteris Feders, tad Aleksandrs Birznieks un Andrejs Zeidaks, dārza arhitekts, kas jau 1915.gadā šeit jau sāka plānot skaisto kapu ansambli,” turpina Eihenbaums.
Andrejs Zeidaks ievērojamā ainavu arhitekta Georga Kūfalta vadībā bija iecerējis izveidot vidi, kurā būtu rodams gan klusums, gan skumjas, bet kur nekādā ziņā neizpaustos pakļaušanās nenovēršamajam liktenim. Viņi uzskatīja, ka kapsētām jābūt demokrātiskām, apbedījumu vietās jābeidz iekārtot kapenes, metāla iežogojumi un betona apvalki. To vietā lai runā zaļumi. “No sākuma bija balti krusti, vienādi ar skārda izkārtni. Bija uzrakstīta dzimšana, miršana, dienesta pakāpe. Bet 1936.gadā nolēma visu apvienot vienādi, krustus, kas bija vērtīgāki, atdeva piederīgajiem,” turpina Eihenbaums.
Proti, novāca betona apvalkus, krustus, kapu solus, metāla vainagus, kurus kritušo piederīgie pirms ainaviskā kapalauka pilnīgas nobeigšanas bija patvaļīgi tur uzlikuši.
Vaidelotis Apsītis raksta: „Bija nepieciešams īpašs Brāļu kapu komitejas lēmums un laikrakstu palīdzība, lai piespiestu tuviniekus atteikties no vecajām paražām. Proti, tā vietā katru apbedījuma vietu zem kopējās velēnas apzīmēja ar necilu, visiem vienādu akmens plāksnīti.”
Brāļu kapu ansambli atklāja 1936.gada novembrī, celtniecība ilga 12 gadus. Pretī Kārļa Zāles veidotajai skultpūrai “Divi brāļi” guldīts pats 1942.gadā mirušais monumentālo tēlu ansambļa autors.
