Jēkabpils vēstures muzejā sadarbībā ar fotogrāfi Mētru Štelmaheri norit darbs pie izstādes “Mēs atgriezāmies” veidošanas.
20 portretos tiek fiksētas represētās personas un viņām nozīmīgi priekšmeti, kas liecina par pieredzēto izsūtījumā, atmiņām un nezūdošām vērtībām.
Kādam tā ir šujmašīna, mūzikas instruments, fotokartiņa vai no vecākiem palikusi relikvija, kas ņemta līdzi uz Sibīriju un atpakaļ, atgriežoties dzimtenē.
“Mamma bija paņēmusi pasi, dokumentu, paņēmusi ķemmi (..) un šo papa pulksteni. Viņam bija arī ķēdīte. (..) To ķēdīti bija izņēmis acīmredzot paps un pārdevis kolhoza priekšsēdētāja sievai pret pienu,” atzīmēja represētā Aina Bodežonoka.
Savs stāsts ir arī Latvijas Politiski represēto apvienības Jēkabpils nodaļas valdes priekšsēdētājai Marutai Līcei. “Mammai bija vairogdziedzeris - izoperēts jau pirms izvešanas. Viņai dakteris bija licis nēsāt dzintara krelles. Kādreiz bija teikts, ka tas palīdz. Tā arī viņa tās nēsāja,” atminas Līce.
Gadiem ejot un mainoties paaudzēm, represēto personu paliek arvien mazāk. Šajā projektā iesaistītie izsūtījumā devās, būdami vēl mazi bērni. Tāpēc ir būtiski šodien apkopot viņu pieredzes stāstus.
“Mēs nekad neiejutīsimies viņu ādā, mēs nekad nesapratīsim, kā viņi jutās. Mēs vienīgi varam to uzzināt caur kaut kādiem stāstiem. Šie priekšmetu stāsti ir ļoti emocionāli,” norāda Jēkabpils vēstures muzeja vadītāja Inese Berķe.
“Viņiem tas skatījums uz dzīvi ir tāds veselīgs, novērtēt labās lietas. Es fotogrāfijās centos paradīt gaišumu, kas ir tajos cilvēkos,” bilst fotogrāfe Mētra Štelmahere.
Galarezultāts: 20 krāsaini portreti ar glezniecisku raksturu plašākas auditorijas vērtējumam Jēkabpils vēstures muzejā tiks nodoti 14. jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā.
