Šobrīd – projekta pirmajā posmā – publicēti filmējumi līdz tā sauktajam Ulmaņa apvērsumam 1934.gadā. Taču vietne tiks papildināta, un līdz Latvijas simtgadei iecerēts tajā sakopot materiālus līdz 1996.gadam, kad Latvijā beidza filmēt kinohronikas.
„Pats senākais arhīvā uzkrātais kino dokuments vēsta par Krievijas imperatora Nikolaja II viesošanos Rīgā. Mēs varam redzēt Rīgu 1910.gadā un varam redzēt Pētera I pieminekļa atklāšanas ceremoniju,” arhīva direktore Dace Bušante raksturo pirmo dokumentālo materiālu, ar ko arī aizsākas stāsts par Latvijas vēsturi jaunajā interneta vietnē.
To turpina 1911.gadā uzņemtais filmējums, kurā redzami Mītavas jeb tagadējās Jelgavas skolas audzēkņi pastaigā un vingrošanas svētkos, kam jau seko 1917.gada Pirmā pasaules kara hronika.
Daudz plašāks materiālu klāsts tapis pagājušā gadsimta 20.un 30.ajos gados. „Hronikas atspoguļo Latvijas valsts pirmās desmitgades sasniegumus, Latvijas Republikas Saeimas atklāšanu, Valsts prezidentus Jāni Čaksti, Gustavu Zemgalu, Albertu Kviesi, Kārli Ulmani, augstāko valsts amatpersonu vizītes, valsts svētkus, armijas parādes, dziesmu svētkus, ievērojamu kultūras un sabiedrisko darbinieku portretējumus,” iemūžināto uzskaita Bušante.
Līdzās minētajam hronikās dokumentēts arī, piemēram, notiekošais Irlavas mazgadīgo noziedznieku kolonijā, šim sižetam par moto izvēloties saukli „Darbs labo cilvēku”. Tāpat hronikās redzams Staburags, Kaucmindes ferma, arī Mākslas nama Masku balle Rīgā un bezdarbnieku gājiens Rīgas ielās ar uzsaukumu „Darbu un maizi”.
Pirmo 20 gadu periodā visi materiāli ir bez skaņas, līdz top arī pirmā Latvijas kinohronika ar skaņu, ko 1931.gadā izveido filmu sabiedrība „Fox Corporation”. „Apsveicu Foksa filmu sabiedrību, kura pirmā uzņem skaņu filmā Latviju. Reitera koris izpildīs latvju tautasdziesmu „Bārenītes slavināšana” Emiļa Melngaiļa harmonizējumā,” saka balss kinohronikas fragmentā.
Pirmajā hronikā ar skaņas celiņu iemūžināta arī mūžīgās uguns iedegšana Brāļu kapos un Brīvības pieminekļa pamatakmens ielikšana 1931.gada 18.novembrī, kad Brīvības bulvārī notiek armijas parāde un uzrunu saka Valsts prezidents Alberts Kviesis. „Valsts svētki ir katrai tautai ievērojamākā un svinīgākā diena. No valsts pastāvēšanas pirmajām dienām līdz brīvības cīņu noslēgumam,” viņš pauž.
Šobrīd arhīva darbinieki noslēguši darbu pie vietnes izveides pirmā posma, kas nozīmē, ka tajā iespējams apskatīt dokumentālos filmējumus līdz 1934.gadam, bet darbs tiks turpināts un līdz gada nogalei jau varētu būt apkopoti materiāli līdz pagājušā gadsimta 50.gadiem, kam pēc tam sekotu arī tālākie laika posmi. „Arhīva uzziņu sistēma jau ir veidota kopš arhīva dibināšanas, bet tā ir bijusi pieejama tikai arhīvā uz vietas, un šī vietne tad ir pirmais lielais solis ārpus arhīva sabiedrībā,” norāda Bušante.
„Mēs pakāpeniski kārtosim informāciju un publicēsim to vietnē, lai līdz valsts dzimšanas dienai – 1918.gadam – varētu publicēt visu informāciju par mūsu uzkrātajiem kino un video dokumentiem kā dāvanu mūsu valstij uz simtgadi,” saka arhīva vadītāja.
Kāda savukārt bija Latvija pēc tās pirmo 15 gadu pastāvēšanas – par to vēsta jau šobrīd vietnē skatāmā dokumentālā filma „Mūsu valsts dzīve skatos un skaņās”, veidota 1933.gadā. „Mēs redzam, ka 15 gadu laikā mums ir attīstījusies plaša rūpniecība, kas ar saviem ražojumiem ir spējīga atvietot ārzemju ievedpreces,” teikts hronikā.
Filmā tiek akcentēta arī daudzu jauno skolu celtniecība, tas, ka par tautas svētnīcu ir pārvērsti Brāļu kapi Rīgā un likti pamati Brīvības piemineklim, tajā vārds dots arī Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim. „Satversmes grozījumus apspriežot, degpunktā nostādīsim jautājumu par pašas tautas vēlētu Valsts prezidentu ar plašām pilnvarām, lai valsts vadībā rastos noteiktība un stingrība. Saeimas darbs lai paliek tikai likumdošana,” norāda Ulmanis.
Līdzās šai daudz vēsturiski ļoti svarīgu un interesantu liecību ir atrodamas Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva izveidotajā jaunajā interneta vietnē, tās adrese ir www.redzidzirdilatviju.lv.
