„Mūsu zemē ir krāšņumi, kurus velti meklēsim ārpus mūsu zemes robežām. Jauka un skaista ir mūsu tēvuzeme,” – tas ir fragments no 1940.gada kinohronikas, kurā, apliecinot diktora tekstu, tiek rādītas skaistākās Latvijas dabas ainavas, to vidū ir arī nu jau Latvijai zudušais Staburgs un Pērses ūdenskritums.
Šādi kino materiāli bija viena no svarīgām tūrisma popularizēšanas sastāvdaļām Latvijā, sākot ar pagājušā gadsimta 30.gadu sākumu.
Kāpēc un kā tolaik tika organizēta tūrisma propaganda, kādi bija populārākie tūrisma objekti – par to arī vēsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā skatāmā izstāde.
Tā aizsākas ar 1931.gadu, kad pie Iekšlietu ministrijas izveidoja Tūrisma biroju, ko vadīja Kārlis Vanags, stāsta izstādes autore Agita Ančupāne.
"Kārlis Vanags bija cilvēks īstajā vietā, īstajā laikā, viņš ar šo ideju bija aizrāvies, arī daudz braukāja pa ārzemēm, kur smēlās idejas. Pateicoties viņam, daudz tiek darīts, lai labiekārtotu Latvijas tūrisma objektus, tos popularizētu, lai tiktu sakārtota visa infrastruktūra," stāsta Ančupāne. "Un tas uzstādījums ir – pirms tu brauc uz ārzemēm, iepazīsti savu dzimto zemi, kas pati ir ļoti skaista."
Izstādē redzams, ka 30.gados tiek izstrādāti īpaši latviski ceļa rādītāji, kam jābūt no ozola koka, iznāk žurnāls „Tūrisma apskats”, tiek rīkotas tūrismu popularizējošas izstādes un konkursi skolu jaunatnei, kuros var vinnēt ļoti vērtīgas balvas.
Tūrisma birojs arī iesaka maršrutus, izmantojot dažādus transporta veidus.
"30.gados bija speciāli aprīkotas kravas mašīnas, kurā bija salikti soli cilvēkiem, tūrisma birojs bija speciāli pasūtījis šo te tūristu motorkuģi „Koknesis”, kas brauca pa Daugavu starp Koknesi un Staburagu, un varēja uzņemt vairāk nekā 100 cilvēku. Arī dažādas liellaivas bija, piemēram, Usmas ezerā un citos – speciāli tūristiem izveidotas, ar autobusiem, ar privātajām mašīnām, ar velosipēdiem arī brauca cilvēki,” turpina Ančupāne.
Taču par vispareizāko ceļošanas veidu uzskatīja ceļojumus ar kājām, jo ideja bija, ka Latvijas apceļošana nav tikai izklaide vai atpūta, bet tā ir arī dzimtās zemes izzināšana, iepazīstot tās dabu, vēsturi un kultūru.
Improvizētu 30.gadu stūrīti ar dažādiem Latvijas apceļotājam svarīgiem priekšmetiem izstādē veidojusi tās māksliniece Antra Augustinoviča.
Lai ceļošana noritētu pēc iespējas veiksmīgāk, bija izstrādāts arī saraksts ar 15 likumiem tūristiem: likumi aicina sargāt dabas bagātības, novēlēt dievpalīgu strādājošiem zemkopjiem, neēst pārāk daudz, lai vieglāka iešana, kā arī pieņemt lauku dzīvi, kāda tā ir – ar visiem tās circeņiem, mušām, prusakiem un blusām.
Izstādē var arī izsekot, kā tūrismu saviem mērķiem izmantoja dažādi Latvijas uzņēmēji, kuri piedāvāja īpašus ceļošanas apavus, izdeva pastkartes ar Latvijas skatiem, ražoja dažādus suvenīrus un saldumus. Latvijas vietu attēli rotā ļoti dažādas preces, tā, piemēram, Skaņā kalna attēls izraudzīts, lai noformētu Rīgas tekstilrūpniekā ražotas dzijas etiķeti, bet pašai dzijai dots nosaukums „Skaistīte”.
Viens no neparastākajiem eksponātiem izstādē ir „svara biļetes”.
"Vairākās dzelzceļa stacijās Latvijā bija īpaši automāti. Cilvēks uz tā uzkāpa, un uz kartiņas tika uzspiests viņa svars. Vienā kartiņas pusē bija lasāms aicinājums – apceļojiet skaistākās Latvijas vietas, bet otrā pusē - kādas populāras vietas attēls," slaidro Ančupāne.
"Gaišs viedums un prieks ieguļas ceļotāja sirdī , skatot tās košumu, un viņš vairs nejūt savu kāju smagumu un neprasa pēc nosoļoto kilometru skaita," - tā kinohronika.
Uzglabājiet šo biļetīti sava svara kārtīgai kontrolēšanai – arī šāds teksts izlasāms uz minētās svara kartiņas, kas, kā noprotams bija izveidota, lai ieviestu kādu atraktīvu un amizantu momentu tūrisma kampaņā.
Izstāde „Apceļo dzimto zemi! Latvijas tūrisma propaganda 1930.gados” Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā apskatāma līdz gada nogalei.
