Jo īpaši 19. un 20.gadsimtā migrācija kļuva par mūsdienu ekonomikas neatņemamu pavadoni. Eiropieši no nabadzīgākām valstīm meklēja labāku dzīvi citviet, bet, kad vajadzēja jaunas darba rokas, pavēra robežas iebraucējiem no citām pasaules valstīm.
Plašā itāļu izceļošana 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā ļoti līdzīga mūsdienu migrācijai. Vairāki miljoni itāļu atrada labāku dzīvi Šveicē un Francijā, bet vēl miljoniem – otrpus Atlantijas okeānam – Amerikas Savienotajās Valstīs, Brazīlijā un Argentīnā. Vienlaikus Itālija arī pati kļuva par koloniālu impēriju. Arī šobaltdien liela daļa ieceļotāju nāk no bijušajām kolonijām – Somālijas, Eritrejas, Etiopijas un Lībijas.
Par ekonomiskajiem bēgļiem kļuva arī vairāki simti tūkstošu zviedru. Iedzīvotāju skaits Zviedrijā auga, taču valsts attīstības tempi bija zemi. Nabadzību vēl vairoja neražas gadi. Labāku dzīvi zviedri atrada Amerikas Savienotajās Valstīs. Atšķirībā no itāļiem un īriem zviedrus te uztvēra īpaši labvēlīgi. Protestantiskajai Amerikai simpatizēja labi izglītotie un strādīgie luterāņi, kas ātri apguva angļu valodu un labi iekļāvās sabiedrībā.
1948. gadā Doverā ienāca kuģis “Vindrašs”, kas šķērsojis okeānu no Britu valdījumiem Karību jūrā. Uz “Vindrašs” klāja bija pustūkstotis jamaikiešu. Veicinot valsts atjaunošanu pēc kara, Lielbritānija uzaicināja imigrantus arī no citām Britu sadraudzības valstīm. Lielbritānijā ieceļoja arī liels skaits indiešu un pakistāniešu.
Jau karalienes Viktorijas laikā izveidojās cieša saikne starp britu troni un Indiju. Bet Otrais pasaules karš to pacēla jaunā līmenī. Līdz divarpus miljoniem indiešu un pakistāniešu karavīru karoja par Britu impēriju Āfrikā, Eiropā un Dienvidaustrumāzijā, kur stājās pretim Japānas armijai.
Tas gan nepasargāja indiešus un pakistāņus no dažas labas rasisma izpausmes arī pēc kara, tomēr process bija sācies un galu galā simtiem tūkstošu Indijas subkontinenenta iedzīvotāju Lielbritānija kļuva par jauno dzimteni. Un daudzās ģimenēs bija kāds, kas karojis vai kritis par šo valsti.
Francija kopš 19.gadsimta bijusi atvērta iebraucējiem. Turklāt, ja sākumā no viņiem gaidīja franču kultūras un vērtību pieņemšanu, tad vēlāk no asimilācijas politikas atteicās par labu integrācijai, kur abas kultūras saglabā savas vērtības.
Vjetnamiešu kopiena Francijā izveidojās vēl 19.gadsimtā, taču īpaši strauji tā pieauga līdz ar koloniālās ēras beigām Indoķīnā un Vjetnamas karu.
Īpaša vēsture ir arī alžīriešiem Francijā. Tā bija vēl viena Francijas kolonija. Sākoties Alžīrijas karam, Francijā jau dzīvoja piektdaļa miljona alžīriešu. Kara saspīlējums atbalsojās 1961. gada Parīzes slaktiņā, kad varas iestāžu operācijas laikā bojā gāja līdz diviem simtiem alžīriešu demonstrantu. Toties pēc kara Francija bija spiesta dot pajumti harkām – tai alžīriešu daļai, kas karā atbalstīja koloniālo saimnieci, bet pret kuriem tagad vērsās neatkarību ieguvušās alžīriešu valsts un nācijas naids.
20. gadsimta otrajā pusē koloniālo impēriju noriets strauji turpinājās. Arvien jaunas valstis, kā toreiz teica – trešajā pasaulē – ieguva neatkarību, bet agrākās koloniālās lielvaras centās saglabāt tajās politisku un ekonomisku ietekmi. Bieži sekas bija jauni satricinājumi un bēgļu plūsmas.
Koloniālās administrācijas valodu mantojums, transportu ceļi un pat vēsturiskā atmiņa – šo faktoru nozīme bēgļu ceļos nav zudusi pat mūsu dienās.
Kāpēc bēgļu problēma tik aktuāla ir tieši tagad?
