Viss ir tāpat kā pirms 26 gadiem. Vien ugunskurs tagad deg pašu mājās, un sirdi neplosa nemiers. No Dobeles novada Jaunbērzes pagasta uz barikādēm tolaik devušies gandrīz no visām ģimenēm. Lielākoties gan tikai vīri. Kāds kungs stāsta, ka sieva teju draudējusi ar šķiršanos, ja netiks ņemta līdz, bet atbilde bijusi stingra - ja aizvedīs uz Sibīriju, vienalga būsim šķirti. Mājās ar pieciem bērniem vīru gaidīt palikusi arī Mirdza Kovšuka:
"Tad jau bija auksts. Vaļinkus uzvilka un aizbrauca. Mēs skatāmies televizoru. Televizors izslēdzās, un mēs neziņā, tikai pa radio vēl saka - tā un tā. Tā bija, kā bija, ka tētis neatgriežas mājās. Grūti bija."
Sargāt televīziju Zaķusalā devušās arī skolotājas, tostarp arī tagadējā Mežinieku pamatskolas direktore Daina Palelione:
"Dīvaini bija tad, kad bija jāveido ķēde, lai aizsargātu televīzijas studiju, un, kad paziņoja, ka Lietuvā jau ir tanki bijuši un arī Rīgā viss kas ir iespējams..."
Barikāžu atceres pasākumā sanākušie skolēni no izdalītajām lapiņām dzied tā laika dziesmas, dzer karsto tēju un it kā klausās aculiecinieku stāstījumā. Tomēr šai paaudzei tā ir kā pasaka, kam grūti noticēt un ko grūti saprast.
Divu bērnu māmiņa Renāte Pakalniņa uzskata, ka mājās par to daudz nav jārunā, "viņiem to jau arī skolā stāsta. Es nezinu vai vēl mājās vajadzētu .. tāpat jau TV redz un jautā."
Atzīmējot 1991. gada barikāžu laiku, Dobeles novadā aizsākta jauna tradīcija ''Ugunskuru ceļš''. Šogad tajā iesaistījušies seši novada pagasti.
