"Mēs rakstām vēsturi, izejot no avotiem, no visa pieejamā materiāla. Mēs nerakstām vēsturi no padomju viedokļa, kas bija noteikts no augšas," uzsver vēsturnieks, grāmatas autors Kārlis Kangeris.
Kā zināms, padomju historiogrāfija, atsaucoties uz nepārbaudāmāam Valsts ārkārtas komisijas ziņām, apgalvoja, ka Salaspils nometnē gājuši bojā simts tūkstoši cilvēku, tā bijusi īsta nacistu nāves nometne, kurā cilvēki ne tikai nonāvēti gluži industriālā veidā, bet arī no bērniem ņemtas asinis vācu karavīru ārstēšanai, veikti arī citi eksperimenti.
Vēsturnieks Kaspars Zellis skaidro, ka šis Salaspils nometnes šausmu mīts tika mākslīgi radīts, lai pamatotu Latvijas „atbrīvošanu” no vāciešiem.
"Krievu ideologi vai propagandisti, kas šo grāmatu nav nemaz lasījuši un netaisās lasīt, bet kurus uztrauc viena cita lieta – tas, ka no viņu Otrā pasaules kara koncepcijas pazūd viens nopietns ķieģelītis, kas ir Salaspils nometne," saka vēsturnieks, grāmatas recenzents Kaspars Zellis.
Vēstures atmiņas un sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns norāda, ka Krievijai kā lielvalstij vajadzētu reaģēt ar lielāku pārliecību par savu vēsturi, bet tā vietā mēs redzam "reliģiozu reakciju". Pētnieks piesauc pēdējo gadu Krievijas publisko diskursu, kurā Tēvijas karš pamazām pārtop par svēto karu.
Grāmatas autori, pārbaudot gan nacistiskās Vācijas laika dokumentus, gan tiesu prāvas, kā arī uzklausot liecinieku stāstīto, ir secinājuši, ka kopīgais Salaspils nometnē bijušo ieslodzīto skaits svārstās no 22 līdz 23 tūkstošiem. Bojā gājuši līdz diviem tūkstošiem cilvēku. Pētnieki nav atraduši apstiprinājumu padomju propagandas šausmu stāstiem par zvērībām pret bērniem.
Taču kaimiņvalstī un arī daļā krievvalodīgo mediju tepat Latvijā šis vēsturnieku veikums uzņemts ar sašutumu. Tiesa – sašutušie neapgrūtina sevi, meklējot argumentus, kas pierādītu pretējo, viņiem pietiek tikai ar apvainojumiem, no kuriem vēstures pārrakstīšana ir pats maigākais.
"Krievijai ir ļoti svarīgi saglabāt savu vēsturisko naratīvu, savu veidu, kā atcerēties pagātni tieši bijušās impērijas zonā," norāda Kaprāns. "Es teiktu, vienīgais pozitīvais stāsts ir par to, ka vēl pirms 10 gadiem publiskā telpa un politiskā elite ļoti lektu kājās un rezonētu par šādu Krievijas mediju reakciju. Jo ilgāk šī reakcija turpinās, tā iegūst rutīnas raksturu. Tā kļūst kā mediju rituāls, par ko neviens vairs nebrīnās."
Kritisks pret grāmatu ir vēstures entuziasts Vlads Bogovs, kurš pirms dažiem gadiem sarakstīja grāmatu par nacisma noziegumiem Latvijā, tostarp Salaspils nometnē, savos spriedumos paļaujoties tikai uz Valsts ārkārtas komisijas datiem. Bogovs piesardzīgi bilst, ka vēl nav izlasījis visu grāmatu, taču kritizē to, ka grāmatas autori apšauba viņa izmantoto datu patiesumu.
"Kā lieka tiek atmesta padomju izmeklētāju versija. Protams, var teikt, ka viņi tur kaut ko pārspīlēja, kaut ko neizpētīja, tomēr tas ir faktu apkopojums, ko ieguva pēc nacistu noziegumu izmeklēšanas. Vienkārši pateikt, ka tie nav pareizi, manuprāt, ir pārspīlēti," uzsver vēstures entuziasts Vlads Bogovs.
Daudz skarbāks vērtējumos ir Krievijas fonda „Vēsturiskā atmiņa” pētnieks Vladimirs Simindejs, kuru pirms dažiem gadiem pasludināja par Latvijai nevēlamu personu un liedza iebraukšanu valstī.
"Lasot rodas iespaids, ka avoti tiek izmantoti, lai būtiski samazinātu gan nometnes upuru, gan arī caur to izgājušo skaitu," saka Krievijas fonda „Vēsturiskā atmiņa” pētnieks Vladimirs Simindejs. "Tā nav zinātne, drīzāk pīrāgs ar zinātnes un politiskā pasūtījuma elementiem."
"Tas, ka nometnes būvniecības laikā ir gājuši bojā ap 1000 cilvēku, vēlāk vēl ap 2000, tas nebūt nemazina ne nacistiskā režīma noziedzīgo raksturu, ne konkrēto cilvēku – vācu vai vietējo Latvijas iedzīvotāju – līdzdalību šajos noziegumos," norāda vēsturnieks, grāmatas autors Uldis Neiburgs. "Tas, ka ir mazāk bojā gājušo, nemazina šo upuru ciešanas."
Arī Kangeris uzsver, ka "neviens jau negrib attaisnot nacismu".
"Tie noziegumi, ko izdarīja Salaspilī, paliek noziegumi. Vienīgi - mēs rakstām vēsturi un nevaram uzturēt nepatiesības spēkā," piebilst vēsturnieks.
Vislielākos Vladimira Simindeja iebildumus saņem avotu novērtējums.
"Šajā grāmatā izmantoti apgalvojumi, ka padomju izcelsmes dokumenti nevar būt uzticami, bet paļauties vajag uz vācu izcelsmes dokumentiem vai atsevišķu Salaspils nometnes ieslodzīto atmiņām, kamēr citu atmiņas pēc nesaprotamiem kritērijiem autoriem šķiet neinteresantas vai nesvarīgas," skaidro Simindejs. "Protams, pēckara apstākļos neviens aprēķinus neveica nopietni un pilnībā. Izmeklēšana bija masveidīga, pieļāva pieņēmumus aprēķinos. Droši vien tie tika noapaļoti, bet autori vērtē to ne kā saprotamu kļūdu, bet kā apzinātu propagandu."
"Viņiem ir viedoklis, ka 2016.gadā tie kaut kādi oficiozi vēsturnieki, kas pilda pasūtījumu, ka tas viss ir blēņas, bet staļinisma apstākļos darbojusies ārkārtas komisija un tā ir vēstures patiesība. Tas ir murgs," komentē Neiburgs.
Tikpat kritiski Latvijas vēsturnieki vērtēja pieejamās Salaspils nometnes bijušo ieslodzīto liecības.
"Ir diezgan liela starpība, ko var atcerēties divus trīs gadus vecs bērns vai pieaugušais, kurš kā politieslodzītais atradies Salaspils nometnē," turpina Neiburgs.
"Padomju laikā šiem bērniem bija dota shēma, apraksts, kur viņi ir atradušies un kādā veidā ir mocīti. Tas padara šīs atmiņas apšaubāmas," skaidro Zellis. "Kad Salaspilī bija tā konference, viena piecēlās un sāka stāstīt to pašu, un tad viņai vienkārši pajautāja: ja jums bija divi gadi, kā jūs varat to atcerēties? Un viņa atklāti atbildēja: mums pēc tam stāstīja. Ar to viss skaidrs, tā nav atmiņa vairs, tā ir gatava konstrukcija, ko šiem bērniem uzspieda. Var runāt par citu traģēdiju, ka viņiem atmiņa ir nozagta."
"Ir atsevišķi ieslodzītie, kam mēs uzticamies vairāk – Arturs Neparts un Vilis Riekstiņš, kuri strādāja nometnes vecākā birojā tieši pie kartotēkas, kur ienāca visa statistika," turpina Neiburgs.
Savukārt Kaspars Zellis uzskata, ka, "izlasot grāmatu, normālam cilvēkam būs skaidrs, ka šī nometne absolūti netiek reabilitēta".
"Tā tiek atbrīvota no propagandas uzslāņojumiem, kā rezultātā mēs iegūstam patiesu ainu par to, kas tur notika. Tas no grāmatas autoru puses ir cieņas izrādījums Salaspils nometnes upuriem," uzskata grāmatas recenzents. "Krievu puse to nekad neakceptēs dēļ ideoloģiskiem apsvērumiem. Tur ir jāmainās vēstures politikai Krievijā. Tikai tad ir iespējams runāt par kādu saskaņu."
