Hronika pakāpeniski tiek publicēta sociālajā tīklā ''Facebook'', kā arī apskatāma uz speciāliem stendiem Kara muzeja ārtelpā.
„Jo vairāk zinām par tā laika notikumiem un vairāk tos izprotam, jo mums ir vieglāk tos pieņemt kā mūsu valsts notikumus, jo ir grūti pieņemt tik senus notikumus kā savējos, ja tos nepazīst,” saka izstādes autore Barba Ekmane.
Projekts hronoloģiski dienu pa dienai aptver četru gadu notikumus – sākot no 1917.gada līdz 1921.gadam.
Tas bija mūsu valstij ļoti nozīmīgs, bet vienlaikus ļoti sarežģīts laiks, kurā cilvēkam bez vēsturnieka izglītības patiešām grūti orientēties un saprast, kas pret ko cīnījās, kas par ko iestājās un kā tas viss veicināja valstiskuma veidošanos:
Barba Ekmane norāda, ka ''caur šādu it kā vienkāršu faktu parādīšanu mēs mēģinām padarīt šo vēsturi saprotamāku, attiecīgi vieglāk pieņemamu, ka tā patiešām ir mūsu valsts vēsture”.
Šobrīd pie muzeja apskatāmi pirmie seši stendi ar aptuveni trīs mēnešu hronoloģiju. Viss sākas ar 1917.gada 12.martu, ar Krievijas Februāra demokrātisko revolūciju, pēc kuras Latvija, kas tajā laikā ir Krievijas impērijas sastāvā, pirmo reizi publiski sāk runāt par savu autonomiju:
„Sākumā tā ir autonomijas ideja, kas pakāpeniski tad arī pāraug neatkarīgas valsts idejā. Tur augšā ir fotogrāfija, kas ir no Pēterburgas vai Petrogradas, kā tā tajā laikā saucās, kas ir šīs revolūcijas atspoguļojums”.
Tālāk hronoloģija vēsta, ka, piemēram, 15.martā Krievijas cars Nikolajs II atsacījās no troņa, bet 16.martā latviešu teātrī „Komēdija” no skatuves nolasīja Krievijas Pagaidu valdības deklarāciju. Tā Rīgā uzzināja par pirmajām pārmaiņām Krievijā. Klātesošie apsveica notiekošo, dziedot „Dievs, svētī Latviju!”.
„Veidojot faktu sakopojumu, mēs skatāmies, lai tur nebūtu tikai šie oficiālie politiskie notikumi, bet arī ikdienas dzīves lietas. Kā, piemēram, sniegputenis Rīgā, absolūti laikam neatbilstošais. Vai arī fakti, kas saistās ar 1917.gada vasaru, kad atsākās vācu armijas uzbrukumi, kad raksta – šodien Rīgā ir dzirdama lielgabalu dunoņa. Kad šodien cilvēks to izlasa, viņš var ieklausīties šobrīd dzirdamajos pierastajos ielu trokšņos un pārdomāt, ka toreiz savukārt pavisam pierasts ielu troksnis bija lielgabalu dunoņa,” klāsta Ekmane.
No izstādes var uzzināt, ka pirms 100 gadiem 13.aprīlī Cēsu apkārtnē novērots neprasti spēcīgs pērkona negaiss, 14.aprīlī pēc Valmieras strādnieku deputātu padomes iniciatīvas iznīcināti Kokmuižas alus brūža krājumi, bet 15.aprīlī prese rakstījusi par latviešu nacionālajām krāsām, kas minētas „Rīmju hronikā” kā sarkanbaltsarkans karogs. Norādīts, ka tajā laikā krāsoja ar stādu sulām, tāpēc sarkanā būs bijusi tumši sarkana, apmēram kā ķiršogu sula.
1917.gada 1.maijs savukārt zīmīgs ar ļoti vērienīgu 1.maija demonstrāciju. 31.maijā savukārt lasāma ziņa no vācu okupētās teritorijas Vidzemes guberņā, kurā uzsvērts – pārtikas valde atgādina, ka jau gandrīz mēnesi ir aizliegts cept cepumus un smalkmaizītes no saldas mīklas, jo ir nepieciešams taupīt kviešu miltus, olas, sviestu, cukuru un medu un policija kontrolē šī aizlieguma ieviešanu.
Šobrīd skatāmie stendi būs izstādīti līdz maija beigām, tad tos nomainīs atkal jauni, kas vēstīs par tālākajiem notikumiem, un tā četru gadu garumā – jo pēdējais notikums izstādes kalendārā ir 1921.gada 26.janvāris, kad Antantes Augstākā padome atzina Latviju de uire.
Līdzās pie Kara muzeja izvietotajiem stendiem katras dienas vēsturiskais fakts tiek publicēts arī Kara muzeja mājaslapā internetā un sociālajos tīklos.
Ar šo projektu muzejs uzrunā arī cilvēkus padalīties ar saviem ģimenes arhīviem, ja tajos atrodamas kādas vēsturiskais liecības par minēto laika posmu.
