Tātad - mums jau bija skolēni skolā no sešiem gadiem, tikai toreiz ieviestais projekts pēc dažiem gadiem tika slēgts. Lai noskaidrotu iemeslus, portāls lsm.lv uzrunāja Daugavpils Universitātes profesori Elfrīdu Krastiņu, kura bija iesaistīta šī projekta darbā.
Elfrīda Krastiņa stāsta, ka projekts eksperimentālām sagatavošanas klasēm sākts 1976.gadā.
Eksperimentālo sagatavošanas klašu projekta vēsture
Sākotnēji šajā projektā strādāja ar trim skolām – Rīgas 45. vidusskolu, Lapmežciema pamatskolu un Engures vidusskolu. Projektu vadīja Maskavas Pedagoģijas pētniecības zinātniskais institūts. Vēlāk, pirms sešgadnieki uz skolu devās visā valstī, eksperimentu paplašināja, tas notika vēl vairākās skolās un bērnudārzos. Zinātniski pētnieciskais institūts nodrošināja projekta ieviešanas seminārus, notika atklātās stundas, pedagogi mācījās, un šis process bija stingri kontrolēts.
1986.gadā sešgadnieki ienāca pirmajā klasē, tātad bija pagājuši 10 gadi no projekta sākuma.
Sākumā mācījās sešas dienas nedēļā, tad pārgāja uz piecu dienu mācībām.
Pedagoģes Antonijas Karules vadībā pārstrādāja mācību saturu, noteica zināšanu līmeņus, starppriekšmetu saiknes un pārveidoja programmas. Tad, kad sešgadnieki nonāca pirmajā klasē, sāka izdot arī speciālas mācību grāmatas un darba burtnīcas.
Projektā bija stingri nosacījumi – tika pārbaudīts bērnu veselības stāvoklis, tika, piemēram, pētīts bērna nogurums, skolas materiālā bāze. Bērniem bija nepieciešama guļamtelpa, rotaļtelpa, vairākkārtēja ēdināšana.
Bērnu skaits klasē - ne vairāk kā 15 bērnu.
Profesore Elfrīda Krastiņa atceras, ka pret projektu nebija pretenziju, kad tas notika eksperimentālā stadijā, bet tad, kad tas tika ieviests skolā, tad sākās problēmas, jo skolu direktori teica, ka grūti nodrošināt gulēšanu vai vairāku reižu ēdināšanu, nav rotaļu telpu. Tas bija papildu slogs skolai.
90. gadu sākumā, kad izglītības ministrs bija Andris Pibalgs, sākās šī projekta likvidācija.
Vai bērnam jāiet skolā no sešiem gadiem?
Profesore saka, ka sešgadnieks ir pirmsskolas bērns. “Ja bērns būs skolā, vai vecāki viņu spēs savākt pēc stundām, kas ar viņiem darbosies? Tas man šķiet nereāli kaut tikai šajā nozīmē vien. Mācību process var notikt tā, kā pašlaik, sešgadnieks ir bērnudārzā un, ja vēlas, var nosaukt to par pirmo klasi.
Neko bērnam nevar iemācīt ar varu. Ja mācību process un saturs atbilst bērna vecumam, tad lieliski.
Svarīgi apgūt lasītprasmi, tam labākais ir vecums no 4 līdz 6 gadiem.
Pārējo nevajag kontrolēt, gan bērns saņems zināšanas, kad būs gatavs. Pirmajā klasē svarīgākais ir socializēšanās process. Neko nevajag pārspīlēt, lai viss rit bērnam dabiskā ceļā.
Sešgadnieku izglītošana skolā ir dārgs pasākums pašvaldībām, lai nodrošinātu mazos ar visu nepieciešamo. Izmaksas būs lielas.
Mani studenti praksēs ir dažādās skolās, es cenšos aizbraukt un apskatīt, kā viņiem tur klājas. Piemēram, lauku skolā skolotāja strādā ar septiņgadīgiem bērniem. Bērni rāda dažādas grimases, kā viņi pašlaik jūtas. Septiņgadniekam ir bēdīga sejiņa. Skolotāja jautā, kāpēc bēdīga. “Man gribas gulēt,” saka bērns. Cikos šis bērns ir cēlies, lai dotos uz skolu?
Tas ir neprāts – sešgadniekus nogādāt skolā lielo attālumu dēļ laikā, kad skolas tiek likvidētas.
Jādomā citas pieejas. Labi tur, kur kopā ir skolas un bērnudārzi, tad pāreja notiek pakāpeniski.
Ja nauda seko skolēnam, tad, protams, direktori sešgadniekus grib skolā. Iespējams, arī daļa vecāku grib bērnus redzēt skolā, jo par skolu nav jāmaksā, kā tas ir bērnudārzā.
Vienmēr ir tā, ka cilvēki ir neapmierināti, visi apmierināti nebūs nekad. Mūsējie brauc mācīties uz citām valstīm un stāsta, ka tur arī ir neapmierinātie, arī slavētie somi nav apmierināti ar savu izglītības sistēmu. Tomēr izmaiņas jāpieņem pakāpeniski un neuzspiežot.”
Vai skolotāji gatavi pārmaiņām?
Profesore Elfrīda Krastiņa norāda, ka skolotāji ir dažādi, nekad nevar vienādot.
“Man ir studenti, kuri dzimuši skolotāji, un ir tādi, par kuriem domājot, žēl bērnu, kurus viņi mācīs. Daugavpilī pirmsskolas skolotāji papildus tiek sagatavoti darbā sākumskolā un otrādi. Viņi būs gatavi strādāt.
Jāatceras, ka viena daļa pedagogu ir tikai izpildītāji, viņi par bērnu attīstību nedomā radoši.
Igauņi par savu skolas sistēmu saka - “esam tik maz, jācīnās par katru bērnu”. Mums pedagogs ne vienmēr ir ieinteresēts par katru bērnu.
Nav mūsu bērni dumjāki, lai nevarētu mācīties no sešiem gadiem, bet jāsagatavojas. Skola ir konservatīva sistēma, ko nevar krasi mainīt. Nevis saturs ir jāpārmaina, bet jāsaprot, ar kādām metodēm strādās ar bērnu. Ārzemju metodiku nevar vienkārši pārcelt, tā ir jāadaptē mūsu sistēmai.
Neviena metode nav unikāla. Un tas, ko tagad bieži pasniedz kā jaunumu, ir jau bijis.
Piemēram integrētā pieeja – tā bija zināma jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. 1915.gadā jau bija zināma projektu metode. Jaunajā kompetenču pieejā runā par zināšanām, prasmēm un attieksmēm, pazūd pieredze. Kā to nodot?
Taisnība Jānim Porukam, kurš saka, ka “mūžam jauns ir vecais pats”.”
