Kādi ieguvumi vecākiem, mācot mājās bērnu pašiem, ar kādām grūtībām vecākiem jāsaskaras, diskutē Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija”.
Inese Mekša ir piecu bērnu mamma – četri ir skolēni, mazākais skolā sāks mācīties septembrī. Ineses vecākie bērni skolojās privātās un valsts skolās, bet tagad mācās tālmācībā. Vecāki ir uzņēmēji, darbs prasa spontānu rīcību un ceļošanu. “Mēs bērnus ņemam līdzi, jo uzskatām, ka viņi tā apgūst vairāk, nekā kopā ar auklīti paliekot. Trīs vecākie bērni sāka mācīties tālmācībā, viņiem patika, bija apmierināti ar skolu un pedagogiem.
Tālmācība prasa lielāku atbildību nekā mācības skolā, jo pašiem jāievēro disciplīna. Bērni ātri pieņem veidu, ka prioritāte ir mācības, tad pulciņi un citas aktivitātes. Bērni var piedalīties klātienes nodarbībās skolā pamatpriekšmetos, ja nepieciešams, skolotāji sniedz konsultācijas. Bērni ir mums līdzi darbā, tur mācās, piedalās mūsu dzīvē un darbā.“
Andis Apsītis - piecu bērnu tētis, pamatskolas “Universum” dibinātājs Valmierā, stāsta par savu pieredzi: “Vecākā meita mācās mājmācībā. Šobrīd viņa mācās privātā skolā. Mājmācība bija laika periodos, kad mums pieteicās atvasītes. Meita bija kopā ar mammu, kura ir skolotāja. Mūsu priekšrocība ir tā, ka mēs paši esam dibinājuši izglītības iestādi.
Skolā šobrīd 54 ģimenes mācās mājmācībā. Mūsu izglītības iestāde ir draudzīga ģimenei, parasti mēs to dzirdam no ģimenēm, kuras pie mums atnāk mācīties. Lielākais izaicinājums skolām ir vienotība attieksmē pret šo ceļu. Tehnoloģijas attīstās, pasaule kļūst mobilāka, ģimenes izvēlas dzīvot dabā, tālu no izglītības iestādēm; vai bērni nevar iekļauties skolā, vai citi iemesli, kāpēc cilvēki izvēlas mājmācību vai tālmācību.”
IZM Izglītības departamenta direktora vietniece vispārējās izglītības jomā Ineta Īvāne tālmācību raksturo kā neklātienes mācības un mājmācību kā izglītību ģimenē.
“Abos gadījumos bērnam ir saikne ar konkrētu skolu, kur notiek arī pārbaudes darbi.
Šobrīd 93 bērni valstī mācās mājmācībā. No 200 000 izglītojamo tas ir mazs skaits. 2012.gadā bija lūzuma punkts, līdz tam mājmācībā bija neliels bērnu skaits. Tagad mājmācībai ir pilns sākumskolas periods – līdz 6. klasei var izvēlēties šo modeli.
Rudīte Rēriha no Kolkas savu dēlu (2.klase) un meitu (5.klase) mācīs pati, jo nav apmierināta ar skolas sniegto izglītības kvalitāti, mācību procesu un skolas vidi. Rudīte stāsta, ka bērni mācās mazā un depresīvā lauku skolā. “Mums ir arī cita piredze, jo meita mācījās prestižā Rīgas skolā, kur bija pārslogota. To (mājmācību) nebija viegli realizēt, jo pati strādāju šajā skolā. Man nācās sniegt pretenzijas pret kolēģiem un skolas vadību. Lauku vidē tas nav vienkārši. Likumdošana prasa ārsta vai psihologa izziņu par pamatu, kāpēc bērnam nepieciešama mājmācība. Psiholoģe ieteica mājmācību kā noderīgu bērniem, jo viņi ir radoši un mākslinieciski. Mācību procesā ir vieta lielākai brīvībai, ne uzspiestai sistēmai. Vecākiem ir liela atbildība, bet labāk to uzņemties, nekā deleģēt šo atbildību citiem, kuri to nedara godprātīgi. Es esmu skolotāja, bet man tas ir jauns izaicinājums.”
Ineta Īvāne saka, ka mājmācības izvēle nav vienkārši nokārtojama tieši tāpēc, lai ir vispusīga situācijas izpēte, lai šādu lēmumu nepieņemtu neapdomīgi.
Andis Apsītis uzsver, ka mājmācībā vecākiem dota lielāka brīvība mācību satura izvēlē, metodes, dažādas alternatīvās pedagoģijas, bet ir jāvērtē, vai vecāki ir spējīgi uzņemties skolotāja lomu. Tālmācība ir vairāk strukturēta un prasa mazāku vecāku iesaisti un atbildību.
Andis Apsītis saka, ka, pārejot no vienas sistēmas uz otru – no skolas uz mājmācību vai tālmācību, vai otrādi, ir nepieciešams adaptācijas periods. Tāpat tiek uzsvērtas vecāku bažas par skolas ietekmi uz bērnu mūsdienu laikmetā, kas bieži ir vecāku izvēles pamatā.
Ineta Īvāne izsaka prieku par Rudītes Rērihas uzdrīkstēšanos, jo skolas šobrīd ir lielu izaicinājumu priekšā mācību procesa izmainīšanā.
