Laikā, kad dažādus bezpilota lidaparātus var iegādāties par summu, kas tikai nedaudz pārsniedz 100 eiro, valsts institūcijas sāk uztraukties, ka tie var tikt izmantoti teroristu uzbrukumiem, spiegošanai, militārām darbībām vai kontrabandai.
“Problēma ir, ka uz šo brīdi īsti nav noteikumu, kas to regulētu. Pēc definīcijas tas ir gaisa kuģis, un principā uz to attiecas visi noteikumi — kā uz lielo aviāciju. Šobrīd Ministru kabineta noteikumi apraksta tikai, kā tiek izmantoti lidmodeļi,” stāsta Latvijas Tālvadības gaisa kuģu asociācijas pārstāvis llmārs Ozols.
Saeimā šobrīd izstrādā jaunos bezpilotu lidaparātu noteikumus. Tāpat jau ir aizliegts droniem lidot lidostu tuvumā, virs militāriem un citiem valstiski nozīmīgiem objektiem, piemēram, pāri tiltiem, šosejām, Prezidenta pilij.
Valsts policija ir ieteikusi vairākus risinājumus, kā varētu apturēt tos bezpilota lidaparātus, kuri pārkāpj noteikumus un ielido aizliegtajās teritorijās.
Viens no variantiem ir Lielbritānijā ražotais “Sky Wall 100” - tas ir pneimatisks ierocis, kurš izskatās kā uz pleca liekama “bazuka” no videospēlēm. Tikai tas nešauj lodes, bet gan tīklu lidaparātu sagūstīšanai.
Otrs Valsts policijas ieteiktais variants ir ap 130 000 eiro vērtais “Sparrowhawk” bezpilota gaisa kuģis. Tam ir tēmēšanas un tīkla palaišanas iekārta. Vienkāršāk sakot, tas ir drons, kurš lido un gaisā sagūsta citu lidaparātu, izšaujot uz to tīklu kā zirnekļcilvēks.
Tālvadības gaisa kuģu asociācijas pārstāvis Ilmārs Ozols gan neuzskata, ka dronu ķeršana ar tīkliem ir efektīvākais risinājums.
“Lai ar citu dronu noķertu vainīgo, pirmkārt, pašam tālvadības pilotam vajag ļoti labas prasmes. Bet kaut kādiem līdzekļiem būtu jābūt, cik tie beigās būs efektīvi, tas ir cits jautājums. Jo tādi, kas ir efektīvi, maksā attiecīgi dārgāk. Bet ir ar kaut ko jāsāk, ja ir tāda doma,” saka Ozols.
Tāpat viņš norāda, ka ziņas par droniem un to draudiem ir radījušas priekštatu, ka tos izmanto tikai ļaunprātīgos nolūkos. Taču patiesībā bez video materiālu uzņemšanas, droniem ir daudz citu pielietojumu.
“Arvien vairāk to sāk izmantot industriāli. Lauksaimniecībā ir iespējams ar multispektrālām kamerām noteikt, cik laba ir augsne, kur nepieciešams papildus mēslojums. Mērniecībā tie tiek ļoti efektīvi izmantoti. Diemžēl cilvēks nevar tik efektīvi nomērīt, cik to var izdarīt ar sensoriem, kuri uzlikti uz drona. Tāpat arī ugunsdzēsējiem iespējams izmantot ugunsgrēka laikā, lai viņi no augšas varētu apskatīties — tas izmaksātu krietni lētāk nekā saukt helikopteru,” skaidro Ozols.
Pašlaik nav statistikas, cik dronu Latvijā ir. Bet Ilmārs Ozols lēš, ka to skaits ir vismaz tūkstotis. Tie ir dažādi — gan neliela izmēra, kurus var lidināt tikai izklaidei, gan lielāki, ar kuriem var uzņemt video materiālus vai pat pārvadāt nelielas kravas.
Plānots, ka turpmāk katram, kurš iegādājas lidaparātu, tas būs arī jāreģistrē, lai pārkāpuma gadījumā zinātu, kam tas pieder. Ozols gan skaidro, ka lielākoties pārkāpumi notiek nevis ļaunos nolūkos, bet gan drīzāk tādēļ, ka cilvēkiem gribas uz visu paskatīties no augšas, bet viņi nezina, ka tajā vietā lidot nedrīkst.
