„Mēs esam Londonā, zinātnes muzejā „Science museum,” - satikties uz sarunu Gabriela Andrejeva ir izvēlējusies simboliskā vietā – zinātnes muzejā. Viņas mīļākais eksponāts šeit ir DNS modelis. „Šis ir tas eksponāts! Agrāk domāja, ka ģenētiskā informācija ir proteīnos, nevis DNS. [..] Kāpēc es izvēlējos šo vietu? - tādēļ, ka mana dzīve Londonā un izpēte saistās ar virzību uz priekšu, un zinātne man arī saistās ar virzību uz priekšu.”
Šobrīd Gabriela strādā pie sava zinātniskā pētījuma vēža ārstēšanā. Pēc gada viņa iegūs doktora grādu Londonā. Virzība uz priekšu – jaunajā un nezināmajā – Gabrielu nebaidīja pēc pamatskolas absolvēšanas. Pirms deviņiem gadiem viņa pārcēlās uz Lielbritāniju, jo saņēma stipendiju, kas teicamniekiem dod iespēju mācīties privātā koledžā Londonā.
„16 gados man tā likās kā kāda jauna iespēja, man nebija bail pārcelties uz svešu valsti, man tas nelikās grūti,” jauniete atceras. Vidusskolā Gabriela sāka specializēties bioloģijā un ķīmijā. Pēc diviem gadiem sekoja bioķīmijas studijas Oksfordas Universitātē. Ķīmija un bioloģija nav tās vieglākās disciplīnas, neslēpj Gabriela:
„Bet tas bija izaicinājums. Katram ir jāatrod niša, kurā viņš spēj būt vislabākais. Un man likās, ka tie ir tie priekšmeti, kuros man ir dotības. Un arī tā saprašana, ka tev ir dota iespēja, kas varbūt citiem nav. Tev ir tā kā jāattaisno tas, ka tu tur esi ticis - vienā no pasaules labākajām universitātēm, un tu tiešām gribi atdoties tam. Protams, organismi un visa dzīvā radība ir tik ļoti komplicēta. Un tas ir tas, kas tajā ir tik interesants.”
Vēža izpētes institūts (Institute of Cancer Research), kurā pie sava doktora grāda pētījuma stādā Gabriela, ir saistīts ar slimnīcu vēža pacientiem. Redzēt pacientus jaunajai zinātniecei ir atgādinājums par sava ikdienas darba jēgu. 12 stundu darba dienu laboratorijā viņa salīdzina ar vakariņu gatavošanu 30 cilvēkiem. Kamēr vienā traukā noris viens process, tikmēr jāgatavojas nākamajam. Sēdēt pie mikroskopa nesanāk tik daudz, kā varētu šķist.
Iemesls, kāpēc Gabriela izvēlējās savu darbu veltīt vēža pētniecībai, ir tā komplicētība. Un arī tas, ka šīs slimība var skart ikvienu, neatkarīgi no sociālā stāvokļa vai dzīves vietas.
„Es mēģinu saprast, kā rodas rezistence pret pretvēža zālēm. Ja pacientam ir vēzis, tad ir pretvēža zāles vai terapija, kas viņam tiek dota, bet bieži vien pēc sešiem mēnešiem, pēc diviem gadiem, desmit gadiem vēzis nāk atpakaļ. Es mēģinu izprast, kādēļ tas notiek un kā to apstādināt,” par pētījumu stāsta Gabriela.
Apciemot dzimteni Gabrielai sanāk trīs četras reizes gadā. Tas ir bieži, viņa saka, turklāt attālums vai laiks ceļā vairs neliekas liels:
„Nesen mēs lidojām uz Latviju un pavadījām nedēļas nogali vecāku mājās. Un pēc ģimenes saieta - kurš brauc atpakaļ uz Rīgu, kurš uz Valmieru, kurš uz Londonu...”
Vai kādreiz atgriezties Latvijā, par to jaunā zinātniece ir pārdomās: „Zinātniekiem ir jābūt ļoti mobiliem, jo vienā institūtā vai pat vienā pilsētā, kultūrā, par atklājumiem vai kaut kādām problēmām domās līdzīgi. Tādēļ ir labi pārvākties, piemēram, uz Ameriku vai Šveici, vai Latviju, vai Zviedriju, vai Japānu, kur domāšanas veids ir citādāks.”
Zinātnes muzejā, ejot cauri izstādei par ceļošanu kosmosā. Gabriela norāda, cik dažāda ir zinātne – citus interesē plašais Visums, bet viņu piesaistījušas mazas daļiņas tepat - mūsos pašos.
„Jautājums par mūžīgo dzīvību un to, ka mēs neesam mūžīgi… Un tie centieni, pirmkārt, izprast dzīvību, un, otrkārt, to paildzināt - bija tas saistošais,” saka šūnu pētniece Gabriela Andrejeva.
