“Melnais caurums, kura masa ir līdzvērtīga Saules masai, var izstarot Hokinga radiācijas* daļiņas lēni, tādēļ tās praktiski var nepamanīt. Taču ja melno caurumu samazinātu līdz pakalna lielumam, tad tas izdalītu rentgenstarojumu un gamma starojumu ar apmēram desmit miljonus kilovatus lielu summāro jaudu, ar ko pietiks elektroierīču darbināšanai uz Zemes,” norādīja Hokings.
Pēc zinātnieka domām, mazie melnie caurumi var būt bīstami Zemei, jo tie var pārvietoties virzienā uz Zemes centru, tādā veidā izraisot globālu katastrofu. Daudz drošāk būtu šos masīvos objektus turēt zināmā attālumā no planētas. Hokings uzskata, ka šāda melno caurumu radīšana nākotnē ir iespējama, tostarp pateicoties arī stīgu teorijas attīstībai.
Teorētiskās fizikas pārstāvji – Stīvens Hokings, Malkolms Perijs, Endrjū Stromindžers – 2016. gada sākumā nāca klajā ar piedāvājumu atrisināt informācijas pazušanas problēmu melnajos caurumos. Daudzi zinātnieki uzskata šo problēmu par vienu no svarīgākajām fizikā, jo tā saistīta ar pasaules determinētību – to, kā pagātne, tagadne un nākotne ietekmē viena otru.
Stīvens Viljams Hokings ir angļu zinātnieks, darbojas teorētiskajā fizikā un matemātikā. Viņš īpaši pievērsies laika un telpas īpašībām, kā arī laiktelpas neregularitātēm, ko dēvē par singularitātēm.
Plašākai publikai Hokings ir zināms kā populārzinātnisku grāmatu autors un cilvēks, kurš daudz sasniedzis par spīti slimībai un invaliditātei. Slavenākā Hokinga grāmata ir "Īsi par laika vēsturi", kas izdota arī latviski. 2003. gadā latviski iznācis arī viņa darbs "Visums rieksta čaumalā". 2014.gadā kinoteātros bija skatāma Džeimsa Mārša filma "Teorija par visu", kuras pamatā ir Stīvena Hokinga dzīve.
2015. gada nogalē Hokings paziņoja par apbalvojuma "Stephen Hawking Medal for Science Communication" dibināšanu. Medaļa tiks piešķirta par zinātnes izpratnes veicināšanu sabiedrībā, izmantojot mūziku, mākslu un kino.
* Hokinga radiācija ir starojums, kas kvantu efektu dēļ nāk no melnajiem caurumiem. Tas ir nosaukts par godu fiziķim Stīvenam Hokingam, kas 1976. gadā teorētiski pamatoja tā eksistenci.
