To ar savu darbību pierāda Burtnieku novada „Lejasģērciņu” saimnieki, tēvs un dēls – Uldis un Ivars Reņģes, jo te tapušas gan ražošanas iekārtas pārtikas uzņēmumiem, gan tagad arī energomonitoringa iekārta „GDog”, kas palīdz sekot līdzi elektroenerģijas patēriņam.
''Šī ir energomonitoringa ierīce, un katra elektrības izmaiņa, katra svārstība tiek reģistrēta,'' - Uldis demonstrē energomonitoringa iekārtu, kuru izveidojuši kopā ar dēlu un kura palīdz noteikt enerģijas zudumus. Pirms tam jau bija gatavotas dažādas ražošanas iekārtas, bet ideju šī aparāta izveidei piespēlēja pati dzīve.
''Mūsu mājā elektrības patēriņš bija augstāks, tā kā mēs tādu negribējām - 100 eiro mēs maksājām katru mēnesi - un tā radās vajadzība veikt šo uzskaiti, reģistrēt, kas tad īsti notiek. Un, tā kā mēs ar iekārtām, ar automātiku, ar programmēšanu esam uz tu, mēs nolēmām – jātaisa.
Mēs uztaisījām priekš sevis, ļoti īsā brīdī atradu, kas ir tās lietas, kas mums tērē, un tad man elektrības rēķins noreducējās uz 30 eiro - no 100 uz 30, tad tālāk bija doma, ka arī citiem to varētu vajadzēt,'' stāsta Uldis Reņģe.
Tagad jau par šo ierīci ieinteresējušies arī ''Latvenergo'' speciālisti, kuriem izveidojusies sadarbība ar Lejasģērciņu uzņēmumu, kura nosaukums „Gercini” tad arī ir savā ziņā ņemts no mājas vārda. Uzņēmuma pamatkodols, ideju ģeneratori ir Uldis un dēls Ivars, kurš, lai strādātu ģimenes uzņēmumā, Rīgu nomainījis pret laukiem.
''Un tad mēs sākām intensīvi taisīt iekārtas, un piešāvām labi roku un man programmēšana, Uldim ļoti labi sanāk elektronikas puse, un tā mēs ļoti labi sastrādājamies. Šeit mēs sapratām, ka varam ļoti labi eksperimentēt, mēs varam ātri adaptēties, mēs varam sākt taisīt to, ko dara milzīgas rūpnīcas citur pasaulē, mēs varam divi ātri salikt kopā, mēs varam ātri pielāgoties jaunām idejām un mēs dabūjām rezultātu ļoti labu.'' - Ivars stāsta, ka, lai rastu idejas jauniem produktiem un arī veiktu programmētāja darbu, nebūt nevajag pilsētu ar tās sniegtajām priekšrocībām:
''Es dzīvoju atsevišķi, es esmu laukos vēl tālāk nekurienē, kur mēs esam 30 kilometru attālumā, bet mēs varam pa telefonu, pa internetu izdarīt pilnīgi visu, nav pat vajadzīgs ātrs internets; tās ir muļķības, ka ir vajadzīgs jaunākās paaudzes internets, pietiek, ka tev ir kvalitatīvi sakari, ka tu vari sazināties.''
Mūsdienīgajai pieejai piekrīt Uldis: ''Tas laiks, kad ir jābūvē ražotne, lai šādus te ražotu, tas ir pagājušais gadsimts, tagad vajadzīgas ir zināšanas, vajadzīgas ir valodu zināšanas, un vajag prast apieties ar internetu.''
Uldis Reņģe savulaik arī izveidoja un vadīja palielu uzņēmumu - konservu ražotni „Milda”, taču tagad atzīst, ka šādi - strādājot savā uzņēmumā, pēc sava darba režīma - rezultāts ir daudz pozitīvāks un dod lielāku gandarījumu:
''Es zinu, ko nozīmē rūpnīca un ražošana, un es zinu visas tās negatīvās lietas, kas nāk tam līdzi. Tagadējā situācijā, kad vispār kvalificēti darbinieki nav atrodami, tad vajag no tā izvairīties, un mēs izmantojam diezgan daudz šos ārpakalpojumus, ko pērkam; tas bija ,gan kad mēs iekārtas ražojām, gan arī šobrīd. Un visu vadām no šejienes. Nu varbūt, ka visās nozarēs tā nevar, bet vienā daļā nozaru var [strādāt] laukos, var izmantot internetu, arī te var pārdošanu caur dažādiem interneta resursiem realizēt.''
''Lejasģērciņos'' Ulda darba kabinetā, kuru viņš sauc par savu laboratoriju, būtībā jau vairāk nekā nav, kā dators, lodāmurs, mērierīces un kastītes ar sīksīkām detaļām, un arī globuss - un tas savā ziņā simboliski, jo nākotnes ieceres te saistās ar pasaules tirgu:
''Par cik ir šī Eiropas Savienības direktīva EC 27-12, uz kuras bāzes savukārt ir nacionālās likumdošanas, - Latvijā tas saucas ''Energoefektivitātes likums'', un viņš patiesībā ir tas, kas tagad mūsu kuģim burās iepūš vēju, un tāda pati situācija ir arī citās valstīs, un tad mēs domājam, ka mēs varēsim eksportēt šo produktu pa visu plašo globusu.''
Lieki teikt, ka ''Lejasģērciņos'' jau atkal ir jaunas idejas jauniem projektiem.
