Kuprina stāstā „Granātu aproce” uzbur mīlestību, kas sniedzas līdz kosmiskiem augstumiem. Šiem augstumiem kaut nedaudz vēlējās pieskarties izrādes režisore Irina Keručenko. Viņa pati arī darbu dramatizējusi.
„Jūtās starp vīrieti un sievieti vienmēr ir Dievs. Nav svarīgi, kāda ir mīlestība, vai tā piepildās, vai ne.
Kad mīli, tu aizsniedz ar savu sirdi dievišķo.
Tas ir uzrakstīts šajā darbā. Uz šīs planētas Zemes mēs mācāmies mīlēt, tāpēc Kuprina stāsts pie skatītājiem nāk īstajā brīdī,” uzsver Keručenko.
Kuprina stāsta kņaziene Nikolajevna Šeina dzimšanas dienā no sena, tomēr nezināma pielūdzēja saņem granātu aproci, turklāt starp akmeņiem ir kāds ļoti rets eksemplārs – zaļais.
„Tā ir sajūta, ka visi alkst pēc mīlestības un neviens viņu nevar dabūt. Nevienam viņa nav lemta, un te pēkšņi parādās cilvēks, kuram varbūt Dievs ir uzdāvinājis šo spēju mīlēt. Mūsdienās noteikti visi teiktu, ka viņš ir slims, ka viņam ir mīlestības atkarība un viņu vajag ārstēt ar zālēm. Un ar to viss beigtos. Varbūt mēs visi esam mūsdienās iemācīti just mazāk,” uzskata aktrise Jana Herbsta, kas izrādē spēlē kņazieni.
Iestudējuma varoņu dzīves arī skatuves telpā rit tā, kā tas varēja būt pirms 100 gadiem, kad dāmām skūpstīja rokas un viņas runāja franču valodā.
„Man liekas, ka šis nav mans gadsimts. Tajā pašā laikā, protams, mums ir lielāka spēja. Izrādē ir monologs par to, kā vectētiņš viņai [kņazienei] saka: „Tu redzēsi, ka pēc 30 gadiem sievietes sāks atriebties. Viņas ieņems augstākos amatus, viņas sāks valdīt pār mums vīriešiem, jo savulaik vīrieši nemācēja noliekt galvu mīlestības priekšā, noliekt galvu sievietes priekšā”,” stāsta Herbsta.
Pirms 100 gadiem bija sievietes kults. Sievieti mācēja mīlēt un cienīt. Arī viens no lugas varoņiem ģenerālis Anosovs saka, ka vīrieši vairs neprot mīlēt. Izrādes svētība ir bagātā krievu literārā valoda.
