„Tuvajā pilsētā” Kirils Serebreņņikovs sadarbojas ar jau iepriekšējos iestudējumos pārbaudītu komandu – komponistu Jēkabu Nīmani, aktieriem Gundaru Grasbergu, Maiju Doveiku, Arturu Krūzkopu un citiem. Arī telpas estētika veidota Serebreņņikova rokrakstā, mazliet atsaucot atmiņā viņa iepriekšējās izrādes Nacionālajā teātrī – „Mirušās dvēseles”, „Voiceku” un „Raiņa sapņus” – kritikas slavētus un skatītāju pretrunīgi vērtētus iestudējumus.
„Mēs šeit iepriekš neesam uzveduši mūsdienu dramaturģiju. Iepriekšējās izrādes bija variācijas par klasiku, bet šī ir dzīva autora luga. Marjus Ivaškēvičs, kurš būs klāt arī pirmizrādē, manā ieskatā ir viens no labākajiem dramaturgiem Eiropā un varbūt pat pasaulē. Klasika ir ērta – visi to mīl, visiem ir skaidrs, ko darīt ar Raini vai Gogoli, bet te pēkšņi – tāda asa un ļoti dīvaina mūsdienu luga,” stāsta Serebreņņikovs.
„Tuvo pilsētu” Ivaškēvičs sarakstījis pirms desmit gadiem, iespaidojoties no stāsta par Malmi un netālo Kopenhāgenu. Vienā no pilsētām reiz atrasta mirusi prostitūta, kura otrā pilsētā bijusi zināma kā kārtīga ģimenes māte. Nacionālā teātra iestudējumam Ivaškēvičs lugu pilnībā pārrakstījis, tostarp atsakoties no ģeogrāfiskās konkrētības un abas pilsētas nosaucot par „Šeit” un „Tur”, stāsta Serebreņņikovs.
„Vienkāršoti sakot, stāsts ir par sekstūrismu. Bet patiesībā tur ir ļoti daudz tēmu – par cilvēka dabu, par noslēpumiem, kas ir katram no mums, par tumšām istabām. Sekstūrisms ir tikai viens sižeta aspekts, kas balstās dokumentālā stāstā,” saka režisors.
Režisors slavē Nacionālā teātra aktierus, kuri spējot vienlaikus tēlot, dziedāt, dejot un spēlēt mūzikas instrumentus. Salīdzinot ar aktieru uzdevumiem „Tuvajā pilsētā”, Serebreņņikova iepriekšējais iestudējums „Raiņa sapņi” vēl esot bērnudārzs. Šo lugu nebūs ērti skatīties, tā atzīst aktieris Artūrs Krūzkops.
„Tēli, kurus mēs spēlējam, ir tie, par kuriem mēs nekad skaļi nerunājam, bet kuri eksistē, un viņu ir daudz. Kad es meklēju savu prototipu – vīrieti-mauku – nav viegli atrast tādu, kurš ar mani gribētu satikties un parunāties. Bet es ierakstīju „Google” vārdus „vīrietis mauka Rīgā”, un jūs neticēsiet, kas izleca ārā… Cik daudz vientuļu sieviešu, krāptu sieviešu, kuras meklē vīriešus maukas… Un tās ir solīdas dāmas, kas to meklē. Bet par to jau neviens publiski nerunā. Un mēs pieķērāmies par to parunāt,” pārsteigumu pauž Krūzkops.
Bet kāpēc par to vispār jārunā? Kirils Serebreņņikovs ir pārliecināts – šīs tēmas sevī nes tik daudz spriedzes, ka neizrunātas tās tikai samilst un pašu spēkiem nav atrisināmas.
„Teātris ir izgudrots tāpēc, lai ļautu cilvēkiem caur šādu māksliniecisku formu tikt galā ar savām sāpēm un neirozēm. Tāpēc teātris nedrīkst no šādām tēmām izvairīties. Gluži otrādi – par to ir jārunā, lai gan tas nav viegli. Aktieri uzņemas lielu slogu – nokāpt šajā tumsā,” uzsver Serebreņņikovs.
Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis arī agrāk nav vairījies ik pa laikam konfrontēt publiku ar pretrunīgiem un potenciāli skandaloziem iestudējumiem. Viņaprāt, tas ir teātra pienākums, jo tikai tā var virzīties uz priekšu.
„Pat ja daži cilvēki ies ārā, viņiem nepatiks un viņi teiks, ka tas nav priekš viņiem, es uzskatu, ka mākslā un arī mūsu teātrī jābūt darbiem, kuros ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēks apstātos un domātu – kāpēc tas tiek darīts? Kāpēc tiek uzdoti šādi jautājumi? Vai mēs esam šādā pasaulē, vai ar mums tas notiek? Visvienkāršāk, protams, ir noskatīties izrādi, no kuras nekas nepaliek pāri. Var iziet ārā, teikt, ka bija forši, un aizmirst. Bet, arī ja tas šokēs vai izraisīs šausmas vai nepatiku, manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai mēs ietu solīti uz priekšu,” saka Rubenis.
Kirila Serebreņņikova iestudētā „Tuvā pilsēta” pie skatītājiem nonāks sestdien, 4.martā.
