Režisors Sergejs Zemļanskis: «Teātris ir aicinājums, nevis profesija»

Šajos gandrīz trīs gados viņš nav īpaši mainījies – tas pats mazliet kautrīgais smaids, skatiens nedaudz caur pieri, pilnīgi nekādas izrādīšanās... Vienīgi varbūt – tagad viņš pilnīgi droši zina, ka savos eksperimentos nav kļūdījies. Un lūk, šī pārliecība par ceļa pareizumu un iegūtā pieredze ir jūtamas. 

“Nē, es neesmu tēvs-dibinātājs”

— Sergej, kad jūs iestudējāt “Induli un Āriju”, tīmeklī atrastā informācija jūs raksturoja kā “jaunu talantīgu horeogrāfu un cerības raisošu režisoru”, bet tagad teksti ir tādā stilā kā “korifejs”, “jauna stila radītājs” un tamlīdzīgi. Kā jūs pats sevi izjūtat un vērtējat?

— Nekā nevērtēju. Virzos pa savu ceļu, piesaistot aizvien jaunus teātrus, trupas, māksliniekus, jaunu publiku.

Un izjūtas “lūk, kāds es malacis” nav. Vienkārši daru savu darbu un ir prieks, ka tas ir populārs gan skatītāju, gan arī ne gluži pēdējo teātru vadītāju vidū. 

— Vai jums jau ir atdarinātāji un sekotāji? 

— Man šķiet, ka atdarināt ir bezjēdzīgi – kāpēc darīt līdzīgi? Lūk, ja citādi – tad jā. Par atdarinātājiem neesmu dzirdējis. Ir dažas plastiskās izrādes Vahtangova teātrī, Pjotra Fomenko darbnīcā... Kaut ko esmu redzējis, kaut ko nē. Un tas ir lieliski, ka tādas ir. 

— Vai jūs sevi uzskatāt par dibinātāju...  (Pateikt “jaunam stilam” Sergejs neļāva.)

— Nē, neuzskatu. Nedomāju, ka esmu izdarījis kaut ko jaunu. Man šķiet, ka tas jau vairs nav iespējams! Viss jau sen ir izdarīts pirms mums, mēs vienkārši par to esam aizmirsuši!

— Jūsu personīgajā tīmekļa vietnē kā dzimtas aizsācējs minēts Tairovs.

— Jā, Aleksandrs Jakovļevičs Tairovs, viņš dibināja Kamerteātri Maskavā, kuru padomju vara vienkārši iznīcināja. Par viņu atsāka runāt tikai pēdējos gados. Teātrim bija kolosāli panākumi, ap to bija pastāvīga publikas, aktieru, mākslinieku ažiotāža. 2014.gada decembrī tika atzīmēta Kamerteātra simtgade, šajā ēkā tagad ir Puškina teātris. Un teātra mākslinieciskais vadītājs Jevgeņijs Aleksandrovičs Pisarevs lūdza mani jubilejas vakaram vizualizēt Tairova leģendāro izrāžu fragmentus. Sākumā bija runa par viņa pirmo uzvedumu – Artura Šniclera pantomīmu “Pjeretas plīvurs”. Tas bija Tairova pirmais darbs ar Alisu Konenu, no tā arī sākās viss Kamerteātra stāsts. Mēs pēc šī iestudējuma motīviem uztaisījām 15 minūšu kompozīciju – fantāziju.

Un jau izrādes tapšanas laikā Jevgeņijs Aleksandrovičs lūdza arī citus Tairova darbus piesātināt no kustības un plastikas viedokļa. Es tad daudz izlasīju par Tairova teātri, ļoti interesanti.

— Vai uzskatāt, ka jums radīsies sekotāji? 

— Ceru. Man arī pašam tas ir interesanti.

— Un tomēr būsiet “tēvs – dibinātājs”.

— Taču ne jau par to ir runa! Bet par to, lai tas turpinātos, attīstītos, ieņemtu savu nišu teātra politikā.

Katra izrāde – pakāpiens

— Pēc “Induļa un Ārijas”, tas ir, divarpus gados, jūs iestudējāt vēl piecas izrādes. Plus vēl daudz dramatisku iestudējumu, kurās jūs bijāt horeogrāfs. Kā jūs to paspējat?

— Nezinu, man šķiet, ka tā ir Maskavas ietekme.

Un kamēr ir pieprasījums un piedāvājumi, ir jāpaspēj – mazāk guli, mazāk atpūties. Lai gan man darbs ir arī atpūta. Dvēseles.

Nav tā, ka garlaikots novelku – “ak, atkal jauna izrāde”, gluži otrādi! Jā, katrā ir izrādē ir grūtības, taču tās veido tevi, jaunus pakāpienus tavā daiļradē, attīstībā, spējās traktēt materiālu. Un šo pakāpienu pārvarēšana ir ļoti gardi bonusi.

— Visi šie uzvedumi ir ļoti dažādi: “Kaligula” – mērogs un greznība, “Žanna d’Arka” – traģisms un heroika...

— Man ir interesanti ņemt dažādu materiālu, dažādu dramaturģiju. Negribas atkārtoties, nodarboties ar pašcitēšanu, un tu apzināti izej uz eksperimentiem. Tas ir, iestudēji Kamī “Kaligulu”, bet pēc tam ņem Tolstoja “Augšamcelšanos”. Lai gan īstenībā šīs abas izrādes iestudēju paralēli – tā bija trīs mēnešu ilga mētāšanās no vienas Maskavas vietas uz otru un tikai četras stundas miega dienā.  

— Kas ir pats sarežģītākais iestudējumos bez vārdiem? 

— (Ilga pauze.) Tas ir sarežģīts process, struktūra, kas nepakļaujas kaut kādiem likumiem un žanriem. No vienas puses, var iekrist sižeta aprakstā, neko nedodot no režisūras viedokļa. No otras puses, ir risks atdurties dejā dejas dēļ. Bet kādēļ?  Vienkāršāk ir aiziet uz Lielo teātri un paskatīties, kā dejo baletu profesionāli dejotāji. Vispār tā ir sintēze un to vajag ļoti precīzi un jūtīgi uztvert un izjust. Kaut ko pastiprināt, kaut kādas lietas uztaisīt caurspīdīgas. Tas jau droši vien ir gaumes un režisūras jautājums – ko tu gribi pateikt ar to vai citu ainu. 

Bauda – ar dekorācijam 

— Un tomēr – kā var iestudēt “Precības” bez vārdiem? Šajā lugā taču tik daudz kas ir tieši dialogos! 

— Nezinu, paskatīsimies. Tagad notiek tikai dzimšanas process, ir atsevišķas ainas, izmēģinājumi, sagataves. Pats “garšīgākais” periods man sāksies no 17.martā (intervija notika pirms tam – Red.), kad jau ieiesim dekorācijās un sāksies inscenēšana uz skatuves.

Jā, tā ir komēdija, bet humors Nikolajam Vasiļjevičam agrīnajās komēdijās ir gaišs, un vispār savdabīgs, tas ir – “par kuru smejaties?” Viņš izsmej sabiedrības trūkumus, tikumus, un tas ir ļoti smieklīgi, lai gan mēs vienlaikus skatāmies spogulī.

Jau tagad mums ir kaut kādi smieklīgi momenti, katrā ziņā aktieri, kad skatās ainas, kurās viņi nepiedalās, ķiķina un brīžiem smejas. Taču negribas pārvērsties arī par “Smieklu panorāmu”. Bet gribas dabūt cauri kaut kādas autora dziļas metaforas. Iestrādes un domas ir. Paskatīsimies.

Dažādos ātrumos

— Kādā intervijā jūs teicāt, ka sešas nedēļas, kurās jums vajadzēja uzvest “Induli un Āriju” ir ļoti maz. Cik ilgi Maskavā turpinās iestudēšanas process? 

— Divarpus trīs mēnešus, “Precībām” man tagad ir divi. Lai gan te ir tāds darba grafiks – es biju šokā! 
Trīs stundu ilgi pārtraukumi dienas vidū?... Tā strādāt es neesmu pieradis. 

— Vajag no rīta līdz vakaram bez pārtraukumiem? 

— Protams. Ar stundu ilgu pārtraukumu pusdienām. Atnāc desmitos vienpadsmitos un piecos sešos aktierus atlaid. Kam ir izrāde – iet grimēties un spēlēt. Kam nav – ir brīvs. Bet tu brauc uz citu mēģinājumu. Tā kā 
šeit salīdzinājumā ar Maskavu ir kā kūrortā. 

— Kā jums jau otro reizi ar mūsu aktieriem sokas darbs?

— Ir jauni cilvēki, ar kuriem toreiz nesadarbojos. Daži no tiem, ar kuriem strādājām pagājušajā reizē, ļoti iepriecināja ar savu izaugsmi. Gatis Maliks, piemēram. Mārtiņš Kalita man kļuva vienkārši par atklājumu – ar spēju piemēroties daudziem žanriem, spilgti atveidot raksturu. Viņš šo pāris gadu laikā veicis kolosālu lēcienu iespēju un ķermeņa izteiksmības ziņā. Puiši ir vienkārši lieliski “Vecās dāmas vizītē”, “Cilvēkā – zilonī”. Rolands Beķeris ar savu dabiskumu ir dzīvnieks, plastilīns labā teātra izpratnē. Anete Berķe “Bungās naktī” (šī luga Liepājā iestudēta ar nosaukumu “Sasodītais sarkanais mēness” – L.M.)  radīja man spēcīgu iespaidu – vienkārši Tairova un Meierholda laiku diža  traģēdiju aktrise! Egons Dombrovsis izrādē “1984” - tas ir spēcīgi, spīdzināšanas aina ir lieliska.

Jā, es nesaprotu valodu, bet vizuālo un jēgas informāciju uztveru. Es arī viņiem teicu – Gatim un citiem, ka gribējās aplaudēt, tik nevainojama un lieliska ir spīdzināšanas aina.

Lai gan arī saproti, ka tā ir vistīrākā provokācija, tāda kā mūsu masu informācijas līdzekļos. Tas ir, tev kaut ko iesmērē, nav svarīgi, ar plusa vai mīnusa zīmi, taču faktiski tā ir zombēšana, bet tu esi sajūsmā.

— Ko jums dod darbs Liepājas teātrī? 

— “Induļa un Ārijas” uzvedums man bija pirmā darba pieredze ar ārzemju trupu. Tā bija plaša pieredze, un iznāca labs globāls episks stāsts. Trupa iepriecināja un atstāja iespaidu pozitīvā nozīmē. Tobrīd manā pieredzē tā bija pati saliedētākā un spēcīgākā trupa kustības un ķermeņa ziņā.

Šajā reizē es vairs tā nevaru teikt, Maskavā aktieri ir kļuvuši mobilāki. Straujāk var ieslēgt citus ātrumus, un tad jau tev ir viņiem jātiek līdzi, nevis viņiem tev.

Šajos pāris gados Liepājas trupai kaut kā ir krities temps un ritms, un tieši komandas spējas.

— Vai jums šeit ir turpmākie plāni?

— Pagaidām nav. Taču, ja uzaicinās... Lai gan ir jau nepieciešami jauni aktieri. Jā dzirdēju, ka grib komplektēt jaunu kursu, tas ir pareizi un piesaistīs jaunas asinis, jaunu enerģiju. Tagad esošajiem aktieriem viss ir jāvelk. Taču no vienas puses – jā, uz kaut kurieni kustas, bet no otras puses - no aktiera redzes viedokļa, pēc manām domām, ir nepareizi, kad saproti, ka bez tevis neiztiks. Tad tu sāc kļūt nekaunīgs.

— Bet vai Maskavā vai kaut kur citur jums vēl ir kaut kādi plāni?

— Nedēļu pēc “Precību” pirmizrādes man jāsāk mēģinājumi Novosibirskā, teātrī “Красный факел” (“Sarkanā lāpa”) pie Timofeja Kuļabina. Iestudēšu Garsijas Lorkas “Bernarda Albas māja”. Pirmizrāde paredzēta 20.jūnijā. Pēc tam jābūt kaut kam Maskavā, taču sarunas vēl notiek un ir par agru kaut ko paziņot. 

Miegainā province

— Kādus iespaidus, emocijas jūs aizvedāt no Liepājas pagājušajā reizē, kādas aizvedīsiet šoreiz? Ja runājam par cilvēkiem, ne aktieriem.

— Patīkami, draudzīgi, ļoti silti iespaidi – patīkama pilsēta, patīkama mierīguma atmosfēra labā nozīmē. Taču varbūt šajos trijos gados un pēc pieciem lieliem uzvedumiem Maskavā ar citu ritmu un ātrumiem... pierodi... un ir ļoti grūti pārkārtoties.  (pauze) ... Ja mēs pie “Precībām” strādātu tā, kā es pēdējā laikā strādāju Maskavā, domāju, ka mēs mēneša laikā varētu pabeigt. Taču vietējie spēki nav gatavi tādam tempam un ritmam. 

— Tātad jūs uz šejieni no Maskavas gribētu atvest ātrumu? 

— Jā, droši vien... Ātrumu uztveršanā, vēlmē sasniegt, paspēt. Šeit viss ir kaut kā gludi.

Tagad trupā visi ir ģimenes cilvēki, ar bērniem, tāds iespaids, ka viņiem viss ir iekārtojies, viss ir labi un jau vairs neko nevajag. Viņi vienkārši ierodas un dara savu darbu. Un par teātri to jau ir grūti nosaukt.

Teātris – tas tomēr ir aicinājums, bet ne profesija. Manuprāt.

— Vai jums ir vēlēšanās parādīt Maskavā savas Liepājas izrādes?

— Ar lielāko prieku, taču no manis šajā ziņā maz kas atkarīgs. Iestudēju un aizbraucu. Lai gan esmu pārliecināts, ka Maskavā nebūtu problēmu pārdot biļetes uz šīm izrādēm.

— Kas vēl no Maskavas – izņemot ātrumu – jums šeit pietrūkst? Varbūt kādi pierasti pārtikas produkti? 

— Nē, produktu šeit, teiksim tā, ir pietiekami. Tad jau pie mums kaut kas nav sankciju dēļ. Trūkst tieši ierastais temps un ritms – tur tev visu laiku kaut kas ir jāpaspēj, jābrauc uz kādu tikšanos vai paralēlu mēģinājumu. Un tas mazliet iepatīkas. Tā kā, ja man kaut kas pietrūkst, tad tas ir megapoles dzīves ritms. 

— Varbūt jums Maskavā pietrūks kaut kas no Liepājas?

— (Pauze.) Nedomāju. Atgriezīšos savā ierastajā “ūdenstilpnē”. Taču Maskavā būšu tikai nedēļu, pēc tam – uz Novosibirsku, bet tur atkal klusums un miers. 

Gandrīz par politiku

— Vai jūtat kaut kādas pārmaiņas Maskavā attieksmē pret Latviju pēdējo trīs gadu laikā? Tagad, ja spriež pēc interneta, Krievijā ir kļuvis vairāk urāpatriotisma. 

— Tas viss ir mākslīgs. Ja esi tieši savas valsts, nevis tās vadības patriots...

— Varbūt tagad ziņa par iestudējumu Latvijā izraisījusi citādu reakciju nekā pirms trim gadiem? 

— Nē, nē. Latvija mums vienalga ir savā ziņā Eiropa, tāpēc iestudēt vēl vienu izrādi “Eiropā” – tas nav slikti tavai pieredzei un arī CV.

Tā kā nekādas reakcijas no politisko nesaskaņu viedokļa nav bijis un nav. Lai gan es vispār tam nesekoju, man ir ar ko nodarboties. 

Bet vai tad mums tagad ir saspringtas attiecības? Uz sevis, saviem kolēģiem un draugiem neesmu to izjutis. Un nevienam nav ienācis prātā pateikt “kāpēc tev tas ir vajadzīgs”. Gluži otrādi, daudzi grib atbraukt un redzēt pirmizrādi. Politika, manuprāt, ir ļoti pareiza un matemātiski noregulēta spēle. Un tu nekad neuzzināsi, kur ir patiesība, kur meli un izdomājumi. Mums tas ir viens, pie jums, aiz okeāna vēl trešais. Un neviens šodien – un ne tikai šodien -  nepateiks patiesību.

Protams, arī starp kultūras cilvēkiem ir tādi, kam tas ir interesanti, viņi to visu “maisa”. Ar savām lietām būtu jātiek galā, kāpēc vēl politikā līst...

Beigās – par sapni

— Droši vien ir kāda luga, kuru jūs gribat iestudēt, taču pagaidām dažādu iemeslu dēļ nav izdevies. Kas tā ir par lugu? 

— (Ilga pauze.) Drīkst, es neteikšu?

— Bet ir?

— Jā. Ir. Šis sapnis radās vēl pirms “Kaligulas” Ar vienu māksliniecisko vadītāju neiznāca, un ar otro un trešo arī. Lūk, tagad gaidu, varbūt vēl viens atsauksies.