Johana Štrausa dēla valši, kas caurvij baletu „Pie zilās Donavas”, ir labi pazīstami pat tiem, kuri ar klasisko mūziku ir uz jūs. Komplektā ar Helēnas Tangijevas-Birznieces horeogrāfiju un saldo mīlas stāstu par Franci, viņa līgavu Anneli un aizraušanos ar skaisto dejotāju Francisku šis balets savulaik uz Nacionālās operas skatuves nodejots 310 reižu.
Leģendārā baletmeistare Helēna Tangijeva-Birzniece, kuru no Pēterburgas uz Rīgu 20.gados atveda mīlestība, ar šī baleta iestudējumu svinēja savus 50. Tagad Latvijas Nacionālais balets ar tā atjaunojumu Aivara Leimaņa vadībā atzīmē horeogrāfes 110.jubileju.
„Šis balets ir mūsu zelta fonds, tas ir izrādīts 310 reizes, bet šajā gadsimtā praktiski vairs nav dejots. Šī dejotāju paaudze to vairs nezina, un tas arī viņiem arī bija atklājums. Neskatoties uz to, ka ir pagājuši 60 gadi, horeogrāfija joprojām izskatās dzīva, spraiga, asprātīga, ar interesantiem zīmējumiem un duetiem, sulīgiem tēliem, kuros var izvērsties mūsu komiķu plejāde,” skaidro Aivars Leimanis.
Lai gan ir saglabājušies vairāki oriģinālā iestudējuma video ieraksti, pēc tiem pilnībā nav varēts atšifrēt visu Tangijevas-Birznieces horeogrāfiju, tādēļ jaunajā iestudējumā Aivars Leimanis darbojies kā radošs restaurators.
„Video ierakstos vietām, piemēram, kamera aiziet līdzi solistam, bet nav redzams, ko tajā laikā dara kordebalets, vai otrādi. Tāpēc, respektējot Tangijevas horeogrāfiju, viņas stilistikā bija jāsacer arī kaut kas jauns. Tāpat es centos, gluži nemanot, pielikt klāt arī drusku tehniku, jo tomēr ir pagājuši 60 gadi un tagad mēs varam daudz ko vairāk,” turpina Leimanis.
Baleta muzikālo pamatu veido Štrausa valši. Klausīties šo mūziku ir viegli, bet mūziķiem tas prasa lielu stilistisko precizitāti un māksliniecisko dažādību, atzīst iestudējuma muzikālais vadītājs Mārtiņš Ozoliņš: „Nevienam nav noslēpums, ka divas trešdaļas šī baleta sastāv no valšiem. Pārējais ir lendleri un pa vidu – dažas polkas un marši. „Vīnes mežs”, „Zilā Donava” un „Dienvidu roze” – šī valšu ķēde ir jāpadara interesanta ne tikai klausītājiem, bet arī dejotājiem dejojama un mūziķiem izspēlējama.”
Tērpus un scenogrāfiju baletam „Pie zilās Donavas” veidojusi pieredzējusī māksliniece Ināra Gauja, respektējot iepriekšējā, vēl daudziem labā atmiņā esošā iestudējuma kanonus.
„Neviens kostīms nav kopēts no iepriekšējā iestudējuma, bet būtu jocīgi mēģināt par jaunu izgudrot divriteni. Tāpēc ir patapināts un atvasināts tas, kas tur ir bijis labs, un apaudzēts ar kaut ko citu, kā man tas patika. Ja runājam par iedvesmas avotiem, tās ir, piemēram, Vasiļjeva modes vēstures izstādes Rīgā. Respektējot skatuves un dejas prasības, gribējās šos kostīmus tomēr veidot maksimāli īstus,” stāsta Ināra Gauja.
„Es šodien tā paskatījos uz tām kleitām, un man likās – vai teātra koridoros tām vispār pietiks vietas? Tās ir tik kuplas un skaistas…” saka balerīna Elza Leimane - viena no četrām dejotājām, kam uzticēta galvenā Franciskas loma. Viņa atzīst, ka loma izrādījusies tikpat grūta, kā tas palicis atmiņā vēl no bērnības kā skatītājai. „Ārkārtīgi patīkama, dejiska… Jūtu, ka horeogrāfiju ir radījusi sieviete. Jo viss ir jā, sarežģīti, bet „pa kājai”, kā mēs sakām. Tur ir ko izspēlēties, ir drāma, ir jūtas. Protams, gribas arī mazliet attaisnot savu varoni, ka tās viņai ir īstas jūtas. Ka varbūt tā ir ilūziju un realitātes sadursme, kad viņa apjauš, ka tomēr ir iemīlējusi mākslinieka mūziku, nevis pašu cilvēku.”
Balets „Pie zilās Donavas” pirmizrādi piedzīvos pēc nedēļas, 12.aprīlī.
Par to, ka skatītāji tiešām gaidījuši šī iestudējuma atgriešanos repertuārā, liecina fakts, ka uz pirmajām piecām izrādēm biļetes jau ir izpārdotas.
