Laima Slava: „Alvim ir vizuālā domāšana, un tas varbūt ir iemesls, kādēļ mēs šādu grāmatu veidojām. Tā ideja jau bija pasen.”
Albuma sastādītāja, apgāda „Neputns” vadītāja Laima Slava atklāj, ka ideja par šādu izdevumu viņai pirmo reizi ienāca prātā pirms 10 gadiem, kad Alvis Hermanis veidoja vizuāli ļoti iespaidīgo teātra projektu „Ledus”. Tikko klajā nākušais albums pierāda, ka šī intuitīvā sajūta bija ļoti precīza, jo apkopotie fotoattēli no izrādēm sniedz gan patiešām lielu vizuālu baudījumu, gan ir liecība Hermaņa milzu darba ieguldījumam un domas un izdomas intensitātei.
„Tas tiešām ir tāds ļoti emocionāls ceļojums tajā, kas ir Alvis Hermanis. Jūs jau redzat, tie attēli tiešām ir tādi, kuros ir bezgala daudz ko lasīt, mēs varam skatīties un vērtēt, meklēt detaļas un apbrīnot. Man jau patīk, kā visās šajās izrādēs un arī fotoattēlos dzīvo aktieri. Cik daudz tur ir tādas burvīgas cilvēciskas sirsnības gan „Latviešu mīlestībā”, gan „Melnajā pienā”, gan „Klusuma skaņās”. Savā ziņā tā ir arī brīnišķīga mūsu teātra vēsture," saka Laima Slava.
Albumam ievadu rakstījusi teātra zinātniece Edīte Tīšheizere, tā noslēgumā savukārt lasāma plaša Sarmītes Ēlertes intervija ar Alvi Hermani. Skaistu, elegantu dizainu albumam veidojusi Inese Hofmane.
Albums ir apjomā iespaidīgs, aptuveni 700 lappušu biezs, atlasītas fotogrāfijas no kopumā 43 Alvja Hermaņa veidotām izrādēm.
Laima Slava: „Tas bija vispār skarbi, jo daudzas izrādes bija ar milzīgu fotogrāfiju apjomu. No tā nācās izvēlēties to, kas ir izteiksmīgākais. Un tajā pašā laikā es par savu uzdevumu uzskatīju atrast kaut kādu iekšējo dramaturģiju. Bet līdz ar to arī tā grāmata auga un auga, brieda un brieda."
Kā īpaša izdevuma vērtība ir paša Alvja Hermaņa kodolīgi komentāri par katru albumā atspoguļoto izrādi.
Viss sākas ar 1993.gada iestudējumu „Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”, kas bija Hermaņa pati pirmā izrāde, tai seko „Marķīze de Sada”, par kuru režisors saka – bijis apsēsts ar formu, stilu un krāšņumu, un tad nāk „Arkādija”, ko viņš joprojām uzskata par labāko lugu, kādu jebkad lasījis.
Ne mazāk interesanti ir lasīt Normunda Naumaņa recenziju fragmentus par izrādēm. Nu jau mūžībā aizvadīto teātra kritiķi Hermanis vienmēr dēvējis par savu ideālo skatītāju, kurš sapratis visus viņa izrāžu zemtekstus.
Līdzās mākslas albumam klajā nāk arī Alvja Hermaņa dienasgrāmata, rakstīta no 2015.gada vasaras līdz šī gada vasaras vidum.
Alvis Hermanis: „Es vienkārši visas sezonas garumā aprakstīju to, ar ko es nodarbojos, mana darba un dzīves aizkulises, tur ir arī mani uzskati par teātri un dzīvi. Vienmēr esmu baidījies, ka kāds sāks rakstīt grāmatu par mani, labāk es pats to izdaru."
Dienasgrāmatā, piemēram, var uzzināt, kā notika radošā un arī cilvēciskā sadarbība ar Mihailu Barišņikovu, Annu Ņetrebko, Plasido Domingo un citām slavenām personībām, tai pašā laikā arī par režisora darbu un sajūtām Latvijā un attiecībām ģimenē.
Laima Slava uzskata – dienasgrāmata patiešām palīdz atklāt Hermaņa personību daudz dziļāk par ierastajiem priekšstatiem:
„Palīdz saprast, kas ir Alvja Hermaņa darbs un kas ir viņš pats kā, protams, tāda unikāla personība mums. Tiešām var just, ka tā ir ļoti cilvēcīga, ļoti humāna domāšana, un ļoti dziļa tai pašā laikā."
„Jauns mākslinieks parasti cenšas dekonstruēt šo pasauli. Ar briedumu rodas vēlēšanās pasauli atkal salikt kopā. Citiem vārdiem – meklēt harmoniju un pilnību. Tātad – skaistumu” – šī ir viena no atziņām, ar kuru Alvis Hermanis dalījies savā „Dienasgrāmatā”.
„Dienasgrāmatas” un albuma „Alvis Hermanis” atvēršanas svētki notiek Jaunajā Rīgas teātrī.
