Silvijas Geikinas, LTDS un LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja atvadu vārdos aktrisei teikts: "Talantīga aktrise, un ar īpatnu, spēcīgu enerģiju apveltīts cilvēks. Lauku meitene, kura jau no agras bērnības radināta pie darba. Auksta rīta rasa agros ganu rītos, smaga zemes kārta, ravējot dārzeņu dobes, agrīna spēja lasīt grāmatas un alkas pēc teātra mākslas – apmēram tāda ir Dzintras dzīve līdz studijām Teātra fakultātē. Dzintra Klētniece bija nemierīga un ne visai paklausīga studente. Viņa neslēpa savas patiesās domas arī tad, ja tās nesakrita ar pedagogu viedokļiem, piedalījās dažādos ārpus studiju pasākumos, piemēram regulāros braucienos uz Maskavu, uz tajos gados populāru režisoru izrādēm.
Dzintras Klētnieces aktrises gaitas vairākos teātros, kuros viņa savas dzīves laikā strādājusi, arī nebija līdzenas un bez problēmām. Pēc studiju beigām viņa bija Valmieras Drāmas teātra aktrise. Viņas nozīmīgākās lomas šajā periodā: Ģertrūde V. Šekspīra “Hamlets” iestudējumā, Lovisa H. Vuolijoki “Niskavuori saimnieces jaunība”.
Dzintrai Klētniecei Valmieras teātrī bija sava noteikta vieta, viņa varēja te turpināt savu aktrises karjeru. Taču viņa devās uz Liepājas teātri. Tur strādāja viņas vīrs Nauris Klētnieks, un tieši viņa režijās varēja izpausties Dzintras daudzpusīgais, īpatnais talants. Viņu abu “zvaigžņu stunda” bija 20.gs. septiņdesmito gadu beigas, astoņdesmito gadu sākums, kad Naura Klētnieka režijā tapa Ed. Olbi “Kam no Vulfa kundzes bail” ar Dzintru Martas lomā. Tas bija ļoti pārliecinošs un izteiksmīgs skatuves tēls, kas sajūsmināja daudzus skatītājus un kritiķus visā Latvijā. Tikpat populāra un cildināta bija Dzintras Alise F. Direnmata “Spēlēsim Strindbergu”, Vasiluca J. Druces “Laimes istabiņa”, Rašele M. Gorkija “Vasa Žeļeznova”. Šai laikā teātra dzīves vērtētāji un skatītāji varēja pārliecināties, ka aktrises dotumi Dzintrai Klētniecei ir visdažādākie. Sākot no ārkārtīgi dziļa dramatisma līdz groteskai.
Daži gadi Daugavpils teātrī deviņdesmito gadu sākumā Dzintrai Klētniecei bija lielo cerību, apsolījumu un arī vilšanās laiks. Viņai neizdevās atkārtot Liepājas teātrī iekaroto skatītāju un kritiķu labvēlību. Nebija arī prasmes un spēju pārvarēt smagos sadzīves apstākļus.
“Dzintra bija viens no tiem cilvēkiem, kuriem īstā dzīve notiek uz skatuves, tai viss tika ziedots. No otras puses Dzintra bija arī dzīves aktrise. Viņai bija absolūta humora izjūta. Kā ir absolūtā dzirde, tā Dzintrai bija absolūtā humora izjūta. Ar to viņa varēja atbruņot jebkuru cilvēku dažās minūtēs,” par Dzintru Klētnieci teicis viņas kursabiedrs Edmunds Freibergs. Šī absolūtā humora izjūta Dzintrai Klētniecei palīdzēja arī dzīves pēdējos gados, kad nebija vairs iespēju kāpt uz skatuves un mocīja slimības. Viņa ne reizi nesūdzējās par grūtībām, bet centās citus pārliecināt, ka viss ir labi un viegli. Lai viņai viegls ceļš mūžībā."
Dzintras Klētnieces kursa biedrene Lolita Cauka viņu raksturo kā cilvēku, kuram profesija un dzīve bija kā vienots veselums.
"Man šķiet, ka Dzintrā bija ļoti cieši savienots cilvēks-aktrise," saka Cauka. "Kādreiz ir tā, ka var atdalīt profesiju no cilvēciskās būtības, bet Dzintrai nevar. Viņa visu mūžu bija aktrise. Arī dzīvē viņa bija aktrise. Viņa bija ļoti neparasta, ļoti talantīga. Diemžēl šis talants nerealizējās līdz galam dažādu iemeslu dēļ. Viņā bija viss - gan debesis, gan elle -, un bieži vien tas viss bija vienlaicīgi viņā. Viņa pati sevi dedzināja."
Dzintras Klētnieces nozīmīgākās kino lomas: Baibas māte filmā "Mana ģimene" (1982), Pamāte filmā "Sprīdītis" (1985), Leontīne filmā "Dīvainā mēnessgaisma" (1987), Ragana filmā "Maija un Paija" (1990).
